Ziņojums par Eiropas vēstures nama debatēm “Eiropas koloniālisms — pagātnes lieta?”

Vēsture, kas vēl jāatklāj

Debates sākās ar apgalvojumu, ka koloniālā pagātne būtu jāsaprot kā kopīga vēsture. Valika Smeulders paskaidroja, ka Nīderlandē koloniālais mantojums nav bijis un ir noliegts. Tomēr Nīderlandes Karību jūras reģionā to nevar ignorēt. “Karību reģionā jums nav izvēles. Tas ir kopīgs mantojums. Jūs tiešām nevarat no tās izvairīties,” argumentēja vēsturnieks. Tas ir tāpēc, ka koloniālais mantojums ir ļoti saistīts ar tāda vēstījuma veidošanu, kurā sakņojas mūsdienu etniski daudzveidīgā sabiedrība. Tomēr, lai šis mantojums būtu pamanāms Eiropas valstīs, piemēram, Nīderlandē, ir daudz darāmā, tāpēc šīs debates ir tik polarizētas.

Informētības trūkumu par koloniālo mantojumu Eiropā daļēji var izskaidrot ar to, ka koloniālā vēsture ilgu laiku bija galvenokārt ekonomiska un politiska vēsture. Apšaubot, piemēram, to, kāda procentuālā daļa no valsts IKP izriet no tās aizjūras teritorijām, Eiropas vēsturnieki turpināja koncentrēties uz sevi. Tomēr divdesmit gadus koloniālās vēstures sociālie un kultūras aspekti sāka piesaistīt lielāku uzmanību, un tas palīdzēja atgūt kolonizētās cilvēku pieredzi.

Turklāt, lai gan koloniālisma vēsturē jau sen dominē militāri iekarojumi un politiski un diplomātiski jautājumi, Amandine Lauro interesanti uzsvēra, ka šajos vēstījumos dominējošie dalībnieki vienmēr ir vīrieši. Viņa minēja pašreizējo Beļģijas un Francijas postkoloniālo aktīvistu kustību pastāvēšanu, ko vada sievietes, kuras izvirza jautājumu par mūsdienu dzimtes un rases izteiksmi un to, kā to var izsekot līdz koloniālajam periodam. “Ir skaidrs, ka visi šie jautājumi par dzimumu un seksualitāti joprojām ir ļoti aktuāli, jo īpaši tāpēc, ka tie ir izmantoti divos galvenajos argumentācijās un koloniālo projektu pamatojumā, proti, tā dēvētā “civilizācijas uzdevuma” definīcijā un rasu kategoriju un hierarhiju definēšanā. Visi šie jautājumi tika nepārprotami izmantoti, lai apliecinātu pirmiedzīvotāju tā dēvēto “atgriezeniskumu”, un tie arī tika veidoti kā neatgriezeniskas atšķirības starp mums un viņiem. Lai gan koloniālisma ietekme uz dzimumu un seksualitāti lēnām nonāk publiskajā telpā un galvenajos plašsaziņas līdzekļos, Lauro norādīja, ka tas reti tiek risināts iestāžu līmenī. 

Koloniālā mantojuma nozīme Eiropas kultūrā

Smeulders uzskata, ka muzejos pastāv atšķirības attiecībā uz koloniālā mantojuma integrāciju. Antropoloģiskie muzeji pieņem šo jautājumu, “jo tie ir muzeji, kas vienmēr ir iepazīstinājuši ar “citu” vēstījumu... Mūsdienīgie mākslas muzeji to risina diezgan ātri, jo var viegli piesaistīt mūsdienu māksliniekus un dot viņiem vārdu. Tev nav jāmaina sava izglītība un veids, kā to redzēt.” Visbeidzot, vēsturiskie muzeji ir tie, kas visvairāk cīnās ar koloniālo mantojumu, jo “tie saskaras ar šo fiksēto vēstījumu, ko ir ļoti grūti panākt”.

Viesreferenti apsprieda, kā Eiropas vēstures nams risina Eiropas koloniālisma jautājumus. Pastāvīgajā izstādē apmeklētāji iet caur galeriju, kurā Eiropas rūpniecības un tehnikas sasniegumi 19. gadsimtā tiek prezentēti vienlaikus ar koloniālās varas ieviešanu aizjūras teritorijās, cilvēku un resursu izmantošanu un tādu rasu teoriju attīstību, kas piešķir atzinību imperiālajai ideoloģijai. Lauro uzskata, ka ir svarīgi, ka “elementi, kas saistīti ar koloniālo vēsturi, netika apskatīti kādā no stūrakmeņiem, bet tie ieņēma centrālo vietu.” Viņa jo īpaši atsaucās uz Eiropas mantojuma demonstrēšanu, kurā verdzība un koloniālisms ir viens no 14 elementiem, kas izcelti kā Eiropas kultūras pamatelementi. Turklāt Jakob Vogel norādīja, ka Eiropas vēstures nams pieņem ierobežotu Eiropas imperiālisma definīciju. Tā kā muzeja vēstījums sākas 19. gadsimtā, tas neietver Spānijas un Portugāles koloniālos pasākumus agrīnā posmā. Viņš paskaidroja, ka būtu jāpatur prātā, ka “faktiski daudzi stereotipi par “citiem” ārpus Eiropas izveidojās jau pirms 19. gadsimta.”

Dekolonizācijas vēsture ir arī būtiska, lai izprastu koloniālo stereotipu noturību. Patiešām, kā norādīja Vogel, laikposmā pēc neatkarības iegūšanas parādījās jauni diskursi par koloniālismu, kuros joprojām dominēja senā tendence. “Piemēram, Babar stāsts. Tā ir brīnišķīga grāmata, kā arī koloniāls stāsts, kurā attēloti civilizēti ziloņi. Mums būtu jāpatur prātā, cik šis mantojums mūsu kultūrā ir noturīgs un svarīgs.” Šo problēmu izvēršana ir ļoti svarīga izglītības kontekstā un skolu programmās. Lai gan arvien vairāk pētījumu tiek veikti par Āfrikas vēsturi un koloniālismu, vēsturnieki atzina vispārēju nevēlēšanos iekļaut šo tematu Eiropas vēstures mācīšanā. Lauro apgalvoja, ka koloniālisms būtu jāiekļauj galvenajās vēsturiskajās epizodēs, piemēram, divos pasaules karos, apgaismībā, rūpnieciskās revolūcijas vēsturē vai kapitālisma vēsturē.

Diasporas nozīme

Vēl viens nozīmīgs koloniālā mantojuma komponents ir tā loma diasporas identitāšu veidošanā. Kad Karību jūras reģiona iedzīvotāji ieradās Nīderlandē, viņi paskaidroja, ka “viņi saskārās ne tikai ar kopīgās vēstures noliegšanu, bet arī ar to, ka viņiem tika liegta identitāte kā daļa no Nīderlandes karalistes.” Šodien daudzas vietējās iniciatīvas, kas saistītas ar koloniālās pagātnes atzīšanu Eiropā, vada diasporas locekļi. Šādos projektos, kas ir plaši izplatīti bijušajās kolonijās, parasti tiek izmantota interesanta augšupēja pieeja. Labs piemērs ir kustība “Rhodes Must Fall” Dienvidāfrikā, ko izveidoja studenti, kuri cīnās par izglītības sistēmas dekolonizāciju.

Smeulders pašlaik Rijksmuseum gatavo gaidāmo izstādi par verdzību un Nīderlandi. Viņa norādīja, ka šādus projektus ir sarežģīti īstenot, jo ir grūti atrast priekšmetus par pretošanās vēsturi un atcelšanu Karību jūras reģionā. Atšķirībā no Apvienotās Karalistes un Francijas, kurās ir daudz lielākas kolekcijas, kas ietver mākslas darbus, kuros attēlota verdzība, Nīderlandē šāds attēlojums nepastāvēja. Rezultātā valsts joprojām uzskata sevi par nelielu, nevainīgu un kaut kādā ziņā iecietīgu nāciju. “Ir grūtāk veidot iekļaujošu vēstījumu, ja jums nav priekšmeta. Ir grūti runāt par kaut ko, ko cilvēki noliedz, jebkad ir pastāvējis.”

Temats, kas saskaras ar pretestību

Lauro uzskata, ka Beļģijas attiecības ar tās koloniālo pagātni ir paradoksālas. No vienas puses, Beļģijas koloniālismu visvairāk kritizēja masveida vardarbība Leopolda režīma agrīnajā koloniālajā periodā un dekolonizācijas procesā pastrādātie noziegumi. No otras puses, Beļģija ir viena no viskritiskākajām Eiropas valstīm, kas saskaras ar koloniālo vēsturi. “Bieži ir teikts, ka 60., 70. un 80. gados Beļģija piedzīvoja koloniālu amnesiju, bet es domāju, ka tā drīzāk ir neklausīšanās un apklusināšanas problēma.” 

“Melno seju” prakse Beļģijā, kas nesen piesaistīja lielu starptautisku uzmanību, liecina, ka “Beļģija saskaras ar politisku problēmu, kas saistīta ar rasu diskriminācijas un koloniālās vardarbības noliegšanu”, skaidroja Lauro. Tā kā Beļģijas koloniālā vēsture skolā tiek mācīta ļoti maz, cilvēkiem ir grūti sasaistīt Melnās sejas praksi ar rasu diskrimināciju un koloniālās pagātnes kontekstu. 

Mūsdienu Eiropā pastāv politiska nepieciešamība vērsties pret koloniālās pagātnes vardarbību un sociālo ekspluatāciju, kas bija saistīta ar koloniālo varu. Saskaņā ar Vogel teikto “viens no iemesliem, kāpēc ir grūti risināt šos jautājumus, ir tas, ka joprojām ir ievērojams koloniālās nostalģijas daudzums. Padomājiet par to koloniālo pilsētu skaitu, kas ir kļuvušas par pasaules mantojuma vietām visā pasaulē. Vietējie iedzīvotāji dīvaini integrēja šo koloniālo pagātni kā daļu no savas identitātes. Vēsture, ja tā aptver patiesi sarežģītus jautājumus.” Viņš arī minēja, ka Brexit Lielbritānijā koloniālā nostaldža ir ļoti klātesoša noteiktā elites daļā. Ideja, ka eiropieši modernizēja pārējo pasauli, joprojām ir vienota izpratne. Šos vēstījumus, kas jau ir radīti koloniālajā laikā, ir grūti dzēst.

Šajās debatēs atklājās, kāpēc Eiropai ir ļoti svarīgi iesaistīties šajā sarežģītajā pagātnē un ka mums būtu jāapkaro šie vēstījumi, kas saglabā romanticizējošu koloniālismu un iepazīstina ar to kā kaut ko, kas nav tik kaitējošs un ietver pozitīvas puses. Koloniālā mantojuma atzīšana mūsdienu sabiedrībā ir būtisks solis ilgajā Eiropas prātu dekolonizācijas procesā.