“Carte blanche” ekskursijas: muzeja vēstījums tiek pārņemts no radošiem un aicinošiem prātiem
Iesniedza Blandine Smilansky
Sestdienas, 27. oktobra pēcpusdienā, ceļojot pa Eiropas vēstures namu, tu vari dzirdēt igauņu folkloras dziesmu, kas spēlēta 19. gadsimta galerijās, un apmeklētāji ceļ milzīgu reklāmkarogu romu valodā izstādes sadaļā par Eiropas valodu daudzveidību. Tas ir radošs rezultāts, kad jūs nolemsat rūpīgi pārzināta vēstījuma par Eiropas vēsturi interpretāciju nodot mākslinieku un zinātnieku unikālajiem viedokļiem no visas Eiropas. Viņi bija atklājuši muzeju tikai iepriekšējā dienā, tomēr devās ekskursijās uz pastāvīgo izstādi, ilustrējot muzeja vēstījumu ar daudzajiem redzējumiem un pārliecību par Eiropu, tās tautām, iedzīvotājiem un viņu saikni ar pagātni.
Eiropas vēstures nams kopā ar BOZAR konferenci “Revolūcija nav dārza partija” 1989. gada 30 gadu piemiņas laikā organizēja šīs “karte blanche” ekskursijas.
“Ir patiesi produktīva situācija, lai šādā veidā ātri reaģētu uz izstādi (..),” teica viens no viesu gidiem. “Muzejs aptver tik daudz vēstures un tik daudzus svarīgus jautājumus, ka ir tik daudz iespējamo ceļu, ko jūs varētu izmantot.” Tajā pašā laikā teica vēl viens viesis, “jo tik daudz skatījumu vēl nav”, kas tādā vai citādā veidā ir jāpauž aina, ja muzejs vēlas īstenot savu mērķi uzlabot kritisku un sarežģītu izpratni par Eiropas vēsturi.
“Māksliniecisms”
Prāgā bāzēta daudzdisciplīnu māksliniece Tamara Moyses, kura izmanto jēdzienu “māksliniecisms”, lai aprakstītu savas darbības publiskajā telpā, atrodama muzeja sadaļā “Šoā atmiņa” stāstu, kas ļoti atspoguļo viņas darbu. Valdošā komunistiskā partija 20. gadsimta 50. gados plānoja dzēst Babi Yar — vietas, kurā 1941. gadā tika nogalināti 33,000 ukraiņu ebreji, — atmiņu valdošajai komunistiskajai partijai, uzbūvējot kultūras un atpūtas parku. 2015. gadā Tamara kopā ar savu mākslas grupu Romane Kale Panthera (Romani Black Panthers) veica “guerilla darbību” ar nosaukumu “Happy Pork from Lety” (“Veselý vepřík z Letů”), mēģinot vērst sabiedrības uzmanību uz to, ka cūku saimniecība joprojām atrodas Romuni holokausta piemiņas vietā Letys pilsētā, ko veica Písek. Grupas locekļi uzlīmes uz cūkgaļas pārdošanai lielveikalā Holešovices apkaimē Prāgā: “Ražots no cūkām, kas audzētas uz romu holokausta upuru kapiem. Termiski neapstrādāti.”
Valstu pašsaprotamības palielināšana
Kristina Norman, kuras starpdisciplinārais darbs pēta iespējas, ko mūsdienu māksla piedāvā atmiņas politikas jomā, sniedza aktīvu prezentāciju par Igaunijas lomu un līdzdalību plašākajā Eiropas vēsturiskajā vēstījumā. Viņa iepazīstināja ar savu jaunāko rakstu “Bring Back My Fire Gods” (2018. gads), filmētu, konkrētai vietai pielāgotu priekšnesumu, kas veikts Song Festival Grounds Tallinā, kas 1991. gadā simbolizē nacionālo atbrīvošanu un atdalīšanos no Padomju Savienības. Mākslas darbs atklāj līdzekļus, ko izmanto nācijas celtniecībai. Tāpat Eiropas vēstures nams parāda, ka literatūra un valoda 19. gadsimtā bija svarīgi elementi nacionālās pašapziņas attīstībā. Kristina runāja par Baltijas vāciešu lomu muzejā izstādītā Igaunijas nacionālā epicīķa “Kalevipoeg” veidošanā un izplatīšanā, kā arī — plašākā nozīmē — Igaunijas nacionālās identitātes veidošanā. Viņa iestājās par izpratni par katru (nacionālo) kultūru kā par “starpkultūru” un brīdināja, ka ikviena valsts ir kārdinājums atstumtībai no kultūras, piemēram, Igaunijas gadījumā ar valsts lielo krievvalodīgo minoritāti.
“Eiropas Savienība runā romiem!”
Vizuālo un priekšnesumu mākslinieks no Čehijas Martin Zet runāja par valodām, vēstulēm un nozīmi, ko tās sniedz pasaulei, kurā dzīvojam. Viņš atrada iedvesmu muzeja “Vortex of History” — 25 metru augsta metāla instalācijā, kas aptver sešus stāvus un kurā visu veidu burtus un stilu spilvenu un gļotādu, apvienojoties citātos, kas ieplūst izstāžu telpā. Pie izstādes vārdnīcu sienas, kur var atrast vairākas Eiropas valodu kombinācijas, un kopā ar atpakaļ Rem Koolhaas milzīgo grāmatu instalāciju Martins uzsāka savu “nestrukturēto kampaņu” ar nosaukumu “Eiropas Savienība runā romiem!” Viņš iesaistīja apmeklētājus, lai apsvērtu: Kāpēc neizvēlēties romu valodu — valodu, kas nekad nav bijusi saistīta ne ar vienu Eiropas valstu sistēmu, tomēr tā ir sastopama visā Eiropā kā nākamā ES oficiālā un darba valoda?
Londonā mākslinieciskie vēsturnieki un reubens Fowkes (Maja un Reuben Fowkes) dialogā ar Eiropas vēstures nama vēstījumu apvienoja abas atšķirīgās balsis. Viņi lieliski uzsvēra, kā vēsturiskie procesi, piemēram, rūpnieciskā revolūcija vai Eiropas integrācija, kā izklāstīts izstādē, iegūst jaunu nozīmi, aplūkojot mūsdienu sociālo jautājumu, piemēram, vides vai dzimuma, prizmu.
Jirži Pribans (Jiří Priban), Kārdifas Universitātes tiesību profesors, pārņēma savu grupu aizraujošā ceļojumā, kas 20. gadsimtā piedzīvoja Eiropas lielisko un postījumu, sasaistot cilvēku parasto pieredzi, sākot ar sevi, ar lielākajiem laika traucējumiem. Viņš parādīja, kā vēstures gaitā līdzās pastāv nežēlīgas nežēlības un sasniegumi un kā kultūra un barbarianisms nekad nav tik tālu, kā mēs vēlētos domāt. Jirži beidza savu ekskursiju 1989. gada revolūciju videoierakstu priekšā, kuros viņš stāstīja par savu pieredzi kā jaunam zinātniekam par tolaik notikušajām lielajām pārmaiņām.
Galīgās pārdomas par 1989. gadu
Karte blanche ekskursijas bija spēcīgi paziņojumi dialogā ar Eiropas vēstures nama vēstījumu. Viņi uzsvēra, cik nepieciešams ir turpināt apšaubīt pagātni un mūsu attiecības ar to, un to stimulēt. 30 gadus pēc 1989. gada notikumiem Centrāleiropā un Austrumeiropā tā zināmā mērā jutās kā uzdrīkstēšanās radošums un brīva domāšana joprojām var palīdzēt radīt jaunu politisko un sociālo kārtību. Kā teica Jiří Priban, tas, ko šajā nedēļas nogalē varēja dzirdēt Eiropas vēstures namā un BOZAR, bija “noteikti nevis 1989. gada nostaldža, bet daudzi nemierīgi dvēži un sirdis par revolūciju”.
