Atspoguļojot Pirmā pasaules kara piemiņu: gūtā pieredze
Iesniedza Jonathan Even-Zohar
Attēls: Pasaules kara simtgades displejs, Eiropas vēstures nama un Europeana sadarbība, 2018. gada novembris.
2018. gada 27. novembrī Eiropas vēstures nams rīkoja debates par Pirmā pasaules kara simtgades nozīmi, nozīmi un ietekmi. Muzejs uzaicināja runātājus, kas pārstāvēja dažādas publiskās vēstures un piemiņas jomas un aktīvi sadarbojās ar simtgadi.
Šis pasākums sniedza atklātas un plašas pārdomas par sasniegumiem un problēmām, kas tika novērotas WWI simtgades laikā 2014.–2018. gadā. Plašākā nozīmē tas palīdzēja domāt par procesiem darbā saistībā ar tiem galvenajiem brīžiem un tēmām, kas faktiski mobilizē cilvēkus un organizācijas, kuras strādā ar vēsturi. Diskusija bija stimuls novērtēt, kā vislabāk nodrošināt institucionālo satvaru, kas savieno eiropiešus, atbalsta pētniecību, kā arī sabiedrības iesaisti un rada pilsonisko telpu, lai līdzsvarotu valstu un Eiropas atceres programmas, izmantojot tādas iniciatīvas kā Eiropas Komisijas vadītā Eiropas atceres programma vai Eiropas vēstures nama projekts, kas ir Eiropas Parlamenta aizgādnībā īstenots projekts.
Dublinas Universitātes vēsturnieks John Horne apsprieda saikni starp atmiņu un vēsturi un to, kā šo atmiņas pasākumu (terminu, ko iecerējis Jay Winter) var analizēt viņa skatījumā.
CegeSoma valsts vēsturnieks Chantal Kesteloot apsprieda valsts iestādes un plašas sabiedrības lomu ieguldījumos vai faktiski gada garumā, lai atcerētos. “Lielo ideju” žurnālista un kultūras uzņēmēja Virginia Crompton dalījās pie dažiem iekļaujošas kopienas iesaistes centieniem, ko viņa ir īstenojusi, lai citādi abstraktu gadskārtu padarītu jēgpilnāku iedzīvotājiem un bērniem. Eiropas vēstures nama kuratore Kieran Burns izstrādāja muzeja eksponātu Pirmajā pasaules karā, kurā stāstīts par transnacionālu stāstu, kas palīdz meklēt Eiropas vēstījumu.
Šajā īsajā ziņojumā ir uzsvērti vairāki nozīmīgi temati un atziņas, ar kurām runātāji un dalībnieki dalījās diskusijā, kuru es vadīju.
Simtgade atbalsta jaunus vēsturiskos pētījumus
Beļģijā, bet tas, iespējams, būs spēkā visā Eiropā, simtgade palīdzēja vairāk pievērsties pētniecībai no Otrā pasaules kara uz WWI un stimulēja jaunas pieejas WWI vēsturei. Piemēram, aplūkojot kara sekas vai pārskatot pārāk deterministisku pieeju 20. gadsimta 20. gadiem. Strukturāli vairāk finanšu līdzekļu tika piedāvāts jaunai jauno pētnieku paaudzei. Tomēr ir arī palaistas garām iespējas iedziļināties ieplūdinātā, globālā un sarežģītā vēsturē, kas saistīta ar koloniālajām dimensijām. Debates par to, vai WWI būtu jāuzskata par “Eiropas” karu, kas, pateicoties Eiropas impērijas saiknēm, tajā iespiegoja pasauli, ir attīstījušās un noteikti turpināsies, vēsturniekiem cenšoties arvien vairāk ilustrēt globālo savstarpējo atkarību un struktūras. Tomēr, no otras puses, kultūras, sociālā un personiskā vēsture ir nonākusi populārās pētniecības priekšplānā, jo īpaši ņemot vērā marginalizēto grupu, piemēram, darbaspēka korpusa “Big Ideas” projektā “The Unremembered”, kas veido vērtīgu saikni starp vēsturi un atmiņu. Ir jāņem vērā vēl citas perspektīvas, piemēram, attiecībā uz kara ietekmi uz Osmaņu impēriju un plašāku reģionu vai paša fašisma pieaugumu. Vai karā iestājušos personu koloniālā pieredze un vēsture (un atmiņa). Kopumā šķiet, ka simtgade ir tikai noskrāpējusi turpmākās pētniecības jomas.
Atbalsts sabiedrības līdzdalībai — un vai nākamais ir starptautisks pilsoniskās piemiņas pasākums?
Domājot par atceres pasākumiem, pirmais jautājums, kas rodas, ir kaut kāda veida oficiālā parde, kas radīta televīzijā, ar ziedu un valstu vadītāju svinīgām runām. Un jā, tas notika arī pašreizējā simtgadē gan valsts, gan starptautiskajā arēnā. Tomēr šoreiz sabiedrība paplašinājās un piedalījās daudzās aktivitātēs. Europeana kolekcijas ceļvedis ir labs piemērs, kurā parastie cilvēki tika aicināti kara priekšmetus un ar tiem saistītos stāstus pastāvīgi iekļaut Eiropas digitālajās kolekcijās. Vai #playforpeace, kur mūziķi visā pasaulē līdzveidoja piemiņas godu bruņojumam. Kam tad faktiski pieder atmiņa? Vai valsts joprojām ir prerogatīva atzīmēt galvenos brīžus tās pastāvēšanas laikā, vai arī tā kļūst arvien demokratizētāka? Ja tas tā ir, vai veids, kādā šis process attīstās, ir pietiekami iekļaujošs attiecībā uz visiem sabiedrības locekļiem? Simtgades kontekstā ir izstrādātas inovatīvas iesaistes idejas, un to ietekme būtu jāizpēta un plašāk jāizplata. Paturiet prātā, ka Pirmā pasaules kara simtgade tam bija unikāla atcere ar “dzīvu pieskari”, t. i., personīgā nozīme dzīvajām paaudzēm viņu nesenā ģimenes vēsturē.
Simtgade muzejus ievieto starptautiskā un vietējā atmiņas telpā
Eiropas vēstures nama kolekcija un izstāžu izstrāde, kas notika tieši piemiņas laikā, guva plašu interesi par šo tematu. Vietējie un nacionālie muzeji Rovereto, Budapeštā, Ypres un citi, kas aizdeva priekšmetus, izrādīja lielu interesi par Eiropas vēstures nama veidoto transnacionālo vēstījumu. Jauni muzeji iepazīstināja ar vietējo pieredzi vai jaunām muzeju pieejām, piemēram, “Flandrijas lauku muzejs Ypresā”, kas bija skaists postnacionāla muzeja piemērs. Tas liek jaunu uzsvaru uz fronti kā daudzkultūru telpu, kas sniedzas tālāk par ideju “mūsu miruši”. Viena no debatēm, kas turpinās, ir tūrisma un citu populāru objektu apmeklējumu nozīme. Atceres patērētāju puse var būt elements, kas vēl jāapspriež.
Pašreizējās politiskās realitātes novēršana
Lai gan pētnieki, pedagogi un praktiķi radīja jaunu pilsonisko un/vai starptautisko izjūtu, lai atspoguļotu WWI šausmas, nav skaidrs, kādi pasākumi šajā kontekstā tika veikti politiski. No vienas puses, mēs esam redzējuši kopīgas piemiņas kā kultūras diplomātijas instrumentu. Liberālie līderi ir centušies publiski novērtēt progresu, ko mūsdienu Eiropa ir guvusi no pagātnes vardarbības, vai pat atkāpties no nacionālisma negatīvās puses, kā savā runā 2018. gada novembrī izdarīja prezidents Makrons. Taču ir arī citas norises. Centrāleiropas un Austrumeiropas atmiņas sistēma ievērojami atšķiras no Rietumeiropas, kas, šķiet, ir dominējusi vispārējā Eiropas darba kārtībā. Patiesībā varētu apgalvot, ka daudzi simti drīz veidosies kā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kuras centīsies pieminēt to savstarpējo atkarību. Tad rodas jautājums, vai tik daudz vēstures ir paveikts piemiņas dienās un ap tiem, vai tas liecina par plašāku politisko vīziju vai ideālu trūkumu šodien?
Eiropai ir Eiropas Komisijas vadīta Eiropas atceres programma, kas faktiski mobilizē cilvēkus un organizācijas, kas strādā vēstures jomā, uz noteiktiem svarīgiem brīžiem un tēmām. Tā kā šīs programmas nākotne pēc 2020. gada būs gaidāma nākamajā gadā, varētu būt lietderīgi pārdomāt sasniegumus un problēmas, kas tika novērotas WWI simtgades laikā 2014.–2018. gadā. Pamatojoties uz to, mēs varam novērtēt, kā vislabāk nodrošināt institucionālo satvaru, kas savieno eiropiešus, atbalsta pētniecību, kā arī sabiedrības iesaisti un rada pilsonisko telpu, lai līdzsvarotu valstu un Eiropas atceres programmas.