Projekts “Remember. 23. augusts” mērķis ir ar atsevišķiem stāstiem uzsvērt totalitāro režīmu upuru atmiņas. Tajā redzamas piecas filmas un piecas biogrāfijas, kurās attēloti cilvēki no dažādām valstīm ar atšķirīgu izcelsmi. Projektu organizē Eiropas Atceres un solidaritātes tīkls sadarbībā ar Polijas institūtu Briselē, Čehijas centru Briselē, Balassi institūtu Briselē un Eiropas vēstures namu kā partneriem.
23. augustā Molotova-Ribentropa pakta gadadienā tiek atzīmēta Eiropas totalitāro režīmu upuru piemiņas diena. Šajā dienā 1939. gadā nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības nolīgums pavēra ceļu Otrajam pasaules karam un visa veida totalitārajai vardarbībai: no piespiedu migrācijas ar vergu darbu un kara noziegumiem līdz genocīdam, tostarp pasaules vēsturē nepieredzētam notikumam — holokaustam.
23. augusts atceras miljoniem to cilvēku piemiņu, kuri kļuvuši par totalitāru režīmu upuriem, tostarp nacistu koncentrācijas nometnēs, nāves nometnēs, padomju ģlagos un staļinistu cietumos ieslodzītie. Kultivējot nacisma, staļinisma un visu citu totalitāro ideoloģiju upuru piemiņu, mēs cenšamies attēlot upurus nevis kā anonīmu kolektīvu, bet gan kā indivīdus, kuriem ir pašiem savi stāsti un liktenis.
Filma: https://youtu.be/Ncou5M6uqVw
Kazimiers Moczarskis ir dzimis 1907. gadā Varšavā. 1932. gadā viņš ir ieguvis grādu tiesību zinātnē Varšavas Universitātē un ieguvis militāro dienestu. Pēc studiju turpināšanas Universitātes Žurnālistikas skolā Moczarski divus gadus devās uz Parīzi, lai studētu starptautiskās tiesības Institut des Hautes Études Internationales. Vēlāk viņš strādāja Sociālo lietu ministrijā, strādājot pie tiesību aktiem par darba apstākļiem.
Vācijas okupācijas laikā Moczarski aktīvi darbojās Iekšlietu armijā, strādāja Informācijas birojā un Propaganda kā Pretošanās izmeklēšanas nodaļas vadītājs. Viens no viņa organizētajiem pasākumiem bija 1944. gada jūnijā uzņemt desmit ieslodzītos no bruņotas slimnīcas. Varšavas sacelšanās laikā viņš bija atbildīgs par vienu no četrām radiostacijām, ko viņš izveidoja pats, kā arī kļuva par Wiadomości Powstańcze (nemieru ziņu — sacelšanās dienas laikraksta) redaktoru. Par savu darbību viņam tika piešķirts Zelta krusts par nopelniem. Pēc tam, kad vācieši bija pilnībā iznīcinājuši Varšavu, Moczarski no jauna aktivizēja Iekšlietu armijas informācijas un propagandas centrus Krakovā un Čenstohovā.
1945. gada augustā jaunās komunistiskās iestādes arestēja Moczarski, uzsākot kampaņu, lai izskaustu visu iespējamo opozīciju. 1946. gadā Moczarski tika piespriests desmit gadu cietumsods, vēlāk samazinot to līdz pieciem gadiem. 1949. gadā staļinisma kulminācijas laikā pret Moczarski sākās jauna nopratināšanas kārta, un 1952. gadā viņam tika piespriests nāvessods. Vēstulē tiesai Moczarski uzskaita 49 pret viņu vērstas spīdzināšanas metodes. Viņa ieslodzīšana pie Vācijas SS komandiera Jürgen Stroop šajā laikposmā bija viena no metodēm, ko izmantoja viņa apspiestāji, kuri mēģināja sagraut viņa gribu. Pārrunās ar izpildītāju Moczarski piemin Stroop pastaigas, pakas no mājām, personīgo bibliotēku un tiesības saņemt un nosūtīt vēstules; visas viņam liegtas privilēģijas. Pēc Staļina nāves 1953. gadā Moczarski piespriestais sods tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu, taču viņš par to netika informēts vēl divarpus gadus.
1956. gada aprīlī Moczarski tika atbrīvots pēc vienpadsmit gadiem cietumā un sešus mēnešus vēlāk tika atbrīvots no atbildības. Pēc atbrīvošanas Moczarski daudzus gadus strādāja par žurnālistu. Viņš arī stingri izmantoja pieejamās brīvības robežas, lai aizstāvētu dažādus sociālus cēloņus. 1968. gadā viņš tika atlaists no darba, kad viņš uzstājās, aizstāvot savus ebreju kolēģus laikā, kad Komunistiskā partija īstenoja antisemītiskus pasākumus.
Kazimierz Moczarski nomira 1975. gadā.
Slavenais poļu dzejnieks Zbigniew Herbert savu dzejni “Co widziałem” (ko es pieredzēju) veltīja Kazimierzam Moczarskim. (ar Kazimierz un Zofia Moczarski fonda starpniecību)
Filma: https://youtu.be/D8qlbH84ohE
Milada Horáková ir dzimusi 1901. gadā Prāgā. Viņas tēvam piederēja zīmuļu rūpnīca. Pirmā pasaules kara laikā viņa ieradās vidusskolā Prāgā un pēc tam sāka studijas Šarla Universitātes Tiesību fakultātē tieši trīs gadus pēc Čehoslovākijas Republikas dzimšanas. Viņa absolvēja 1926. gadā un kļuva par Prāgas pilsētas domes labklājības departamenta direktori. Tajā pašā gadā viņa pievienojās Čehoslovākijas Nacionālajai sociālistiskajai partijai, kas atrodas centrā. Kopš tā laika viņa ir arī aktīvi piedalījusies dažādās jauniešu un sieviešu tiesību grupās.
Kad 1939. gadā sākās Čehoslovākijas okupācija, Milada Horáková un viņas vīrs Bohuslavs Horāks (Bohuslav Horák) pievienojās pretošanās kustībai, un Gestapo 1940. gadā viņus arestēja. Horáková tika ieslodzīta Gestapo cietumos Pankrác un Little Fortress Terezín. 1944. gadā viņai piesprieda astoņu gadu cietumsodu. Pēc tam viņa tika nosūtīta uz Ainach koncentrācijas nometni netālu no Minhenes, kuru 1945. gada maijā atbrīvoja sabiedrotie spēki, pēc tam viņa nekavējoties atgriezās Prāgā.
Horáková atkal pievienojās nacionālistiskajai partijai un kļuva par parlamenta deputātu līdz komunistiskās varas pārņemšanai 1948. gada februārī, kad viņa atkāpās no amata. Drīz viņa kopā ar citiem bijušajiem nacionālistiskās partijas biedriem bija iesaistīta centienos atjaunot demokrātiju.
Komunistiskā slepenā policija 1949. gada septembrī arestēja Milada Horáková, kā arī daudzus citus bijušos nekomunistu politisko partiju locekļus un ar divu padomju “padomdevēju” palīdzību, lai sagatavotu lietu pret viņiem. Lai gan viņa bija spiesta atzīt dažus no iespējamajiem “noziegumiem”, viņa centās drosmīgi aizstāvēt sevi un līdzatbildētājus tiesas procesā. Tiesas process pret Milada Horáková un divpadsmit citām personām sākās 1950. gada 31. maijā. Tas bija izstādes izmēģinājums, kura pamatā bija Padomju Savienības purvi, kas 20. gs. 30. gados tika organizēti Staļina tīrīšanas laikā. 1950. gada 8. jūnijā Horáková un trim viņas līdzatbildētājiem tika piespriests nāvessods. Neraugoties uz tādu cilvēku kā Winston Churchill un Albert Einstein aicinājumu uz apžēlošanu, Čehoslovākijas prezidents Klement Gottwald apstiprināja viņiem piespriestos sodus.
Pēdējā vēstulē sešpadsmit gadus vecajai meitai pirms nāvessoda izpildes viņa rakstīja: “Kad jūs apzinājāt, ka kaut kas ir taisnīgs un patiess, tad esiet tikpat apņēmīgi, lai varētu nomirt.” 1950. gada 27. jūnija rītā Milada Horáková tika izpildīts, pakarot. Turpmākajos tiesas procesos, pamatojoties uz to pašu modeli, visā valstī tika piespriesti vairāk nekā seši simti cilvēku, tostarp desmit tika piespriests nāvessods.
1968. gada Prāgas pavasara laikā viņa un viņas līdzatbildētājas tika atbrīvotas no atbildības. Varšavas pakta iebrukuma dēļ 1968. gada augustā atbrīvojuma process netika pabeigts. Visbeidzot, gadu pēc 1989. gada Velvet revolūcijas Milada Horáková tika atbrīvota no apsūdzībām. 1991. gadā prezidents Václav Havel viņai piešķīra pirmās klases T. G. Masaryk ordeni. (ar Čehijas radio starpniecību)
Filma: https://youtu.be/OA7WBoiW1Eg
Būdams bērns, Péter Mansfeld piedalījās 1956. gada Ungārijas revolūcijā Budapeštā. Viņš pievienojās János Szabó nemiernieku vienībai Széna laukumā Budas laukumā, kas ir viens no nemiernieku nacionālās gvardes spēcīgākajiem pretošanās punktiem. Viņš darbojās kā vēstnieks starp dažādām nemiernieku vienībām, dažkārt pārvadāja brošūras, kā arī granātas un ieročus un piegādāja narkotikas no Margaretas slimnīcas.
Komunistu īstenotās pieaugošās represijas un terors 1956. gada decembrī un 1957. gada janvārī izraisīja Ungārijas nemiernieku masveida nāvessodu izpildi un deportāciju uz darba nometnēm un cietumiem. Represijas skāra arī Mansfeldam zināmos nemierniekus no Széna laukuma, no kuriem daudzi tika pakarināti. Neilgi pēc tam Mansfeld tika arestēts. Mansfelds vēlējās ar spēku atbrīvoties no cietuma, kā arī atdzīvināt revolūciju. Viņš izveidoja grupu, kas 1958. gadā īstenoja dažādas kampaņas, tostarp nolaupīja un atbruņoja kaujiniekus, kas patrulēja Austrijas vēstniecības teritorijā.
1958. gada februārī Mansfelds tika arestēts kopā ar četriem viņa koradiāļiem. Apstākļi cietumos izrādījās ārkārtīgi sarežģīti. Zēni tika nopratināti naktī un turēti nelielās tumšās šūnās. Tomēr Pēters saglabāja drosmi un spēcīgu garu. Prokurors nosauca zēnu par “klases nodevēju” un pretrevolūciju un aicināja noteikt maksimālo sodu.
1958. gada 21. novembrī Mansfeldam tika piespriests mūža ieslodzījums. Tomēr 1959. gada 19. martā Budapeštas Tautas tiesa palielināja sodu. Sods bija nāvessods. Pēters Mansfelds 21. marta rītā tika pakarēts tikai 18 gadu vecumā.
Filma: https://youtu.be/yeeFO0Ywd1w
Mala (Malija) Zimetbaum ir dzimusi 1918. gadā Brzeskā (Polijā). 20. gadu beigās viņa kopā ar ģimeni imigrēja uz Antverpeni (Beļģija). 1942. gada septembrī viņa tika arestēta ebreju aplenkuma laikā Antverpenes centrālajā stacijā. Četras dienas vēlāk viņa atradās transportlīdzeklī uz Aušvicas koncentrācijas nometni, tur ierodoties 17. septembrī. Atlases procesa laikā ieejas rampā viņa tika nosūtīta uz Birkenau nometni, kur viņa saņēma numuru 19880. Tā kā viņa pārvalda vairākas valodas, viņa tika pieņemta darbā sieviešu nometnē kā tulka un kurjera statusā.
1940. gada pavasarī Edward (EDEK) Galiński tika arestēts no vidusskolēnu grupas “AB” kampaņas laikā, kas bija vērsta uz Polijas viedsiju. 1940. gada 14. jūnijā viņš tika nogādāts Aušvicā, pirmo reizi pārvadājot politieslodzītos Polijā. Reģistrācijas procesa laikā viņš saņēma numuru 531. Nometnē viņš cita starpā strādāja dzelzs rūpnīcās un būvnieku komandā, vispirms mājas nometnē, pēc tam Birkenau.
Pildot savus pienākumus, EDEK Galiński un Mala Zimetbaum bija relatīva brīvība pārvietoties pa nometni. 1943. un 1944. gada mijā viņi satikās un mīlās. Galiński sākotnēji plānoja izbēgt kopā ar savu draugu Wisław Kielar. Ģērbies SS uniformā viņam bija jāseko savam draugam, lai strādātu. Viņš pat slepeni saņēma uniformu un pistoli no bijušās Kommandoführer dzelzs rūpnīcas SS-Rottenführer Edward Lubusch. Tomēr pēc tikšanās ar Mala Zimetbaum viņš arī vēlējās, lai viņa izbēg no nometnes. Galu galā Kielar izstājās no evakuācijas plāna, lai palīdzētu pārim viņu mēģinājuma laikā.
1944. gada 24. jūnijā Galiński gaidīja Mala Zimetbaum savā SS formastērpā viņu saskaņotajā atrašanās vietā. Izmantojot tukšu caurlaidi SS vīriešiem, kuri Mala stolē un ir viltoti, viņi varēja izbraukt ārpus lielā aizsargkordona. Tomēr pēc divām nedēļām viņi saskārušies ar Vācijas patruļām. Sieviete tika aizturēta. Galiński varēja izbēgt, jo viņam pēdējā brīdī izdevās slēpties. Tomēr viņš izcēlās no slēpšanās un brīvprātīgas nodošanas vāciešiem, lai būtu kopā ar savu tuvinieku.
Viņiem tika piespriests nāvessods pēc ilgstošas un brutālas izmeklēšanas, kurā netika iegūta informācija par tiem, kas viņiem palīdzēja izbēgt. Edward Galiński tika pakarots vīriešu nometnē Birkenau. Nāvessoda izpildes laikā Mala Zimetbaum sašaurina savus plaukstas locītavus. Pēc tam viņa tika pārvesta uz krematoriju un, iespējams, nomira ceļā pēc asins zudumiem vai tika nošauta.
Filma: https://youtu.be/aMsOzImJnz0
Juliana Zarchi ir dzimusi 1938. gadā Kauņā (Lietuva) ģimenē ar dažādu tautību vecākiem. Viņas tēvs, ebreju izcelsmes lietuviešu valoda, Dr. Mausha (Mauša) Zarchi tikās ar savu nākamo sievu Gerta Urchs, strādājot Diseldorfā (Vācija). Tā kā viņi nevarēja apprecēties trešajā reihā rasistisku nacistu tiesību aktu dēļ, 1934. gadā Gerta pārveidojās par jūdaismu un Lietuvā apprecējās Mausha, tādējādi iegūstot Lietuvas pilsonību. Zarchis turpināja dzīvot Vācijā līdz 1937. gadam, kad Mausha darba atļauja netika pagarināta. Viņi nolēma apmesties uz dzīvi Lietuvā.
1939. gadā sākās Otrais pasaules karš. Drīzumā Padomju Savienība anektēja Lietuvu, un pēc tam, kad 1941. gadā Trešais reihs pievērsās savam bijušajam sabiedrotajam un uzbruka PSRS, valsti okupēja nacisti. Tieši tad Dr. Zarchi nolēma mēģināt bēgt uz austrumiem, jo viņš pieņēma, ka savai meitai un sievai, kas uzskatījusi Arjanu, būtu labākas izdzīvošanas iespējas, ja viņš aizbēgtu. Viņu nogalināja Einsatzgruppen, par ko viņa radinieki uzzināja tikai pēc kara beigām.
Ebreju mantojuma dēļ Juliana tikko trīs gadu vecumā tika nosūtīta uz Kauņas geto un bija spiesta tajā uzturēties vairākus mēnešus. Viņa tika kontrabandas ceļā ar ģimenes paziņu Pranas Vocelka palīdzību. Tā kā viņas māte baidījās kopā ar viņu, Juliana gandrīz visu Vācijas okupācijas periodu pavadīja savā mājā virtuvē vai nelielā tai blakus esošā istabā (tikai galu galā viņa tika aizvesta uz Carmelite māsām).
Tā kā Padomju armija atgriezās Lietuvā, Gerta cerēja, ka viņai vairs nebūs jābaidās par meitas dzīvi. Tā vietā viņi abi tika deportēti uz Tadžikistānu Vidusāzijā kā daļa no etniskajiem vāciešiem. Vietējie iedzīvotāji viņus stigmatizēja kā “fašistus”, un viņi bija spiesti dzīvot un strādāt smagos apstākļos. Lai gan represijas pēc Staļina nāves mazinājās, Juliana un Gerta trimdā beidzās tikai 20. gadsimta 60. gadu sākumā. Juliana atgriezās Lietuvā 1962. gadā. Viņa apmetās uz dzīvi un sāka mācīt vācu valodu Vytautas Magnus Universitātē Kauņā (viņa vēlējās studēt medicīnā, bet viņai tika liegta iespēja būt deportētai). Gadu vēlāk Gerta pievienojās meitai. Visu mūžu viņa mēģināja atgriezties Diseldorfā, bet tai nekad netika atļauts pamest PSRS. 1991. gadā viņa nomira Kauņā.
Šodien Juliana dzīvo Kauņā un tur ir ebreju kopienas locekle. Viņa regulāri ceļo un runā par viņas un viņas ģimenes pieredzi abās diktatūrās.
