Ikdienas dzīve

Ettore Guatelli muzejā izvietotie priekšmeti liecina ne tikai par ikdienas darbu, bet arī par radošumu, amatniecību un izdomu praktisku problēmu risināšanā, no jauna izgudrojot priekšmetus dažādu specifisku funkciju veikšanai. Šajā gadījumā persona, kas Otrā pasaules kara beigās saskārās ar šo Vācijas militāro ķiveri, nolēma tai piemetināt koka rokturi, kas atviegloja tās savākšanu. Tādējādi to varētu piepildīt ar lūkām un novietot kopā ar gultas vagonu zem segām, lai tās būtu siltas visu nakti, jo īpaši ziemā.

Ettore Guatelli izglāba ne tikai šo aizsargķiveri, bet arī vairākas citas no Otrā pasaules kara. Tagad, kad tie ir pārveidoti par citiem ikdienas praktiskajiem priekšmetiem, tie tiek izstādīti muzeja “Kitchen galerijā”. Kopā tie sniedz ieskatu Eiropas pēckara lauku sabiedrībā, kas lielā mērā bija atkarīga no radošuma un manuālas deksteritātes, un ir nepieciešams, lai brīdis būtu ļoti iedzimta izgudrojuma māte. Šajā gadījumā ķiveres arī rosina pārdomas par emocionālo aspektu, okupēto iedzīvotāju iespējamām sajūtām pret iemītniekiem un vēlmi pēc jauna sākuma pēc atbrīvošanas.

Gadsimta 50. gados Ettore Guatelli sāka arvien regulārāk apmeklēt atkritumu savācēju noliktavas Apenīnās, pakāpeniski liekot pamatus savam topošajam muzejam. Kopš 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidus viņa priekšmetu kolekcija ievērojami pieauga, netīši kļūstot par daļu no tendences, kas septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Itālijā sākās tautas kultūras atdzīvināšanā un veicināšanā. Tā rezultātā viņa muzejs kļuva par unikālu un nelīdzināmu muzeju, kas veltīts 20. gadsimta Itālijas demogrāfiskajam, etnoloģiskajam un antropoloģiskajam mantojumam.

Spontāni dizaina priekšmeti ir aizraujošs atgādinājums par “make do and mend” filozofiju, kas nodrošināja, lai gan mazāk sistemātisks modernu reciklēšanas metožu modelis. Nepieciešamība izmantot visu, kas bija konkrētajā gadījumā, izrādījās iedvesmojoša, kad runa bija par priekšmetu atkārtotu montāžu un atkārtotu izmantošanu, nevis vienkārši to izmešanu. Tā rezultātā negaidīti bojājumi, pārrāvumi vai vienkāršs nolietojums ne vienmēr nozīmēja, ka dzīve bija jāapstādina.

Dimensija

22 (H) 45 (l) 22 (p)

Inventarizācijas numurs

107

Autortiesības

@Fondazione Museo Ettore Guatelli

Materiāls

Dzelzs, koksne

Statuss

Dislocēts

Attēlu kredīti

Mauro Davoli

Priesteris Edouard Froidure (1899–1971) 1937. gadā nodibināja šo apzīmējumu ražotāju Les Petits Riens. Tā vietā, lai palīdzētu nabadzīgajiem, labdarības organizācijas, piemēram, viņa veicinātā neatkarīgā pašpalīdzība. Tādējādi bezpajumtnieki vai bezdarbnieki varēja savākt un pārdot lietotus priekšmetus, lai nopelnītu naudu. Šīs personas arī dzīvoja kopā labdarības organizācijas nodrošinātajos mājokļos. Les Petits Riens logotipā ir attēlots viens no šiem vīriešiem, kas pārnēsā lolojumdzīvniekus (kas aptuveni tiek tulkots kā “mazas lietas”).

Tādām labdarības organizācijām bija ietekme, kas sniedzas tālāk par nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, kuras tika dibinātas, lai palīdzētu. Tolaik tie arī plašāk ietekmēja patēriņa un atkalizmantošanas modeļus. Tā vietā, lai salabotu vai pārprofilētu vecus priekšmetus, cilvēki tos varētu atdot ar labu apziņu, ko apzināti piesaistīja tādi saukļi kā Les Petits Riens (“palīdzēt”).

Gadsimtā radās pirmās labdarības organizācijas, kas nodarbojas ar lietotu priekšmetu pārprofilēšanu un pārdošanu. Tas sākās ar 1865. gadā Londonā dibināto glābšanas armiju un drīzumā sekojošām citām organizācijām. Briselē Les Petits Riens simbolizēja jaunā veida labdarības iestādes, ko iemiesoja šīs organizācijas.

Šodien Les Petits Riens Beļģijā ir 27 veikali. Visā ES paplašinās jauni uz peļņu orientēti dalībnieki, piemēram, lietotu tiešsaistes platformu darbība. Lietota apģērba valkāšana kļūst arvien modrīgāka visās sociālajās klasēs. Kā norādīja Celine, kas strādā Les Petits Riens labā, labdarības organizācijas cieš no šīs tendences un gūst no tās labumu. No vienas puses, tie zaudē konkurenci no peļņas korporācijām. “Pēdējo gadu laikā daudzi cilvēki pirms ziedošanas vispirms mēģinās pārdot tālāk. Tāpēc galarezultātā joprojām ir tik zema kvalitāte: (tas ir) ko neizdevās pārdot!", no otras puses, labdarības organizācijas iegūst jaunus klientus.

Šā objekta izcelsme ir vietējā līdzdalības procesā, kas tika īstenots, gatavojot Throwaway, kurā vietējie atkritumu eksperti palīdzēja izveidot izstādes saturu. Šīs ekspertu kopienas piedalījās izstādē ar savām liecībām un aizdodot priekšmetus (kā tas ir šajā), kas tiks izstādīti. Les Petits Riens bija viens no iesaistītajiem partneriem un sazinājās ar Eiropas vēstures namu ar Celine un citām personām.

Labdarības organizācijas, piemēram, Les Petits Riens, joprojām ietekmē ne tikai nelabvēlīgā situācijā esošās grupas, bet arī tieši palīdz. Tie joprojām lielā mērā ietekmē patēriņa, atkārtotas izmantošanas un atkritumu modeļus. Lietota apģērba valkāšana kļūst arvien modrīgāka visās sociālajās klasēs, ņemot vērā bažas par ekoloģiski un sociāli atbildīgu iepirkšanos. Celine, kas strādā Les Petits Riens labā, ir novērojis, ka labdarības organizācijas iegūst jaunus jaunus klientus, “kuri patiešām nāk no pārliecības, lai patērētu citādi”, kuriem “lietošana ir gandrīz aktīvistiska”.

Turklāt, uzturot un paplašinot apģērbu savākšanai paredzēto kabīņu tīklu, Les Petits Riens ļauj viegli un viegli ziedot to, kas vairs nav vajadzīgs. Organizācija var palīdzēt cilvēkiem izvairīties no priekšmetu priekšlaicīgas izmešanas trošu tvertnē, jo ziedošana var būt tikpat vienkārša kā to izmešana.

Materiāls

Koka

Dimensija

145,00 x 70,00 x 7,00 cm (H x W x D)

Inventarizācijas numurs

20210050.72 un 20210050.262

Autortiesības

Eiropas vēstures nams Briselē, Beļģijā

Statuss

Izstādīti pagaidu izstādē Throwaway. Mūsdienīgas krīzes vēsture.

Attēlu kredīti

2022. gada fotoattēls, Regular Studio, © ES, Eiropas Parlaments

Šī plāksne ar savdabīgo dzelteno krotāliju Haban-Slovākijas dekorācijā, kas salabota ar tintes metālapstrādes darbiem, tika izgatavota 19. gadsimta sākumā. Nav skaidrs, kad tika veikts remonts. Slovākijas alvas, ko dēvē par “Rastelbinder” (no stiepļu izstrādājumu vilcējspēka), līdz 20. gadsimtam bija daļa no Donavas Monarhijas pilsētas vizuālās un akustiskās ainas, kā arī daiļvadu un pagalmu dzīves. Pazīstamākās Slovākijas alvotāju grupas visā Eiropā viesojās viesos, mēlīšot saplēstus keramikas izstrādājumus un pārdodot mājās ražotus mājsaimniecības piederumus, piemēram, sietus, sietus, grozus un peļu kāpurus. Tiem raksturīgie Slovākijas tērpi un krāsainais preču klāsts, ko viņi pārvadāja, tos padarīja par labi redzamu skatu, jo īpaši Vīnē.

Donavas Monarhijas Austrijas daļā 19. gadsimta vidū tika stingri regulēta katjonu tirdzniecība. Tomēr ekonomiski vājāko reģionu iedzīvotājiem, kur lauksaimniecība nenodrošināja pietiekamus iztikas līdzekļus, saskaņā ar stingriem nosacījumiem tika piešķirta licence, lai gūtu tik ļoti nepieciešamos ienākumus, veicot šo tirdzniecību. Daži reģioni sāka specializēties noteiktu preču un/vai pakalpojumu sniegšanā, kā tas bija Slovākijas rietumu daļas (toreiz Augšungārija) gadījumā. Vīrieši no šiem apgabaliem sākotnēji pārcēlās uz kaimiņu rajoniem Bohemia vai Ungārijas dienvidos, ceļojot kā ceļotāji. Vēlāk tās bija atrodamas visos Donavas Monarhijas apgabalos. Viņu talantīgās valodas no Itālijas devās no Itālijas uz Krieviju un Konstantinopoli, kā arī no tūkstošiem uz ASV.

Šī zīme 1897. gadā nonāca Volkskundemuseum kā dāvana (Pf. Maluhinsky). Tas muzejam bija interesants divos aspektos: pirmkārt, kā vērā ņemamu piemēru noteikta veida atvainošanai ar Haban dekoru; un, otrkārt, tā remontdarbu dēļ. Laikā, kad muzejā ieradās muzejā, tvertņu tirdzniecība un amatniecība jau bija samazinājusies. Jaunu, lētāku un izturīgāku materiālu un produktu pieejamība ir ievērojami samazinājusi pieprasījumu pēc to darbībām. No otras puses, ir strauji palielinājusies to kā “Vīneses tipa” tvertņu reputācija un to stereotipa un klišedu atveidojums žanrā un populārā gleznā. Piemēram, aptuveni 1897. gadā “Rastelbinder” bija populārs tērps svētkos, un 1902. gadā tos vēl vairāk pieminēja Franz Lehár operētavā “Der Rastelbinder”.

Plāksnei ar tintes metālkonstrukciju ir interesanta saikne ar atkritumiem vairākos veidos. Viens no tiem ir tas, ka tas parāda labošanas vēsturisko kultūru. Lietas, ko tinēji izmainīja, t. i., mājsaimniecības preces, kas izgatavotas no keramikas vai metāla, to sākotnējās izgatavošanas laikā bija dārgas, un daudziem cilvēkiem tās bija vērtīgas mantas, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē. No otras puses, šī plāksne mums atgādina cilvēkus, kas strādājuši ar salauztām lietām. Lai gan trauki bija pieprasījuši amatniekus, viņu stāvoklis sabiedrībā bija zems. Viņu dzīvi un darba metodes raksturoja migrācija tālu no ģimenēm, bērnu darbs, slikti dzīves apstākļi un etniskā diskriminācija. Vīnes iedzīvotāji mēdz tos uztvert kā kaitnieciskus dīgļus vai pat ubagārus.

Materiāls

Izcilība/brūnu dekorēšana

Inventarizācijas numurs

ÖMV/6.215

Dimensija

7x32,2 cm

Autortiesības

Volkskundemuseum Wien

Statuss

Glabāšanā

Attēlu kredīti

© Volkskundemuseum Wien

Kopumā Wöllersdorf, Austrijā, tika noglabāts 61 bronzas ierocis un aprīkojums, kas sver vairāk nekā 3 kg. Stends sastāv no bronzas lūžņiem un priekšmetu fragmentiem, kas raksturīgi Late Bronze Age (1000–800 PCE) agrīnajai daļai. Tajos ir plašs salauztu priekšmetu klāsts, tostarp ieroči, asis, instrumenti, juvelierizstrādājumi, metāla gabali un vadi. Lielākā daļa priekšmetu bija bojāti, un daudzi no tiem bija apzināti sadrumstaloti.

Late Bronze Age (aptuveni 1000 p.m.ē.) tipiska parādība bija apglabāti metāla priekšmeti. Tas ietvēra ieročus, instrumentus, kuģus, juvelierizstrādājumus, vagonu daļas un pat rituālu aprīkojumu, tostarp gan neskartus, gan skaistus gabalus un fragmentus, kā arī neapstrādātu metālu. Tie ir atrasti pārsteidzošās ainavās, apmetnēs, ūdensobjektos vai ūdensobjektos un attālās vietās. Daudzi pētnieki ir interpretējuši, ka tie ir ceļojošu bronzes vai tirgotāju glabātavas to materiālās vērtības dēļ vai kā slēptas vietas kara laikā. Tomēr plaukti, kas satur salauztus priekšmetus, var būt arī plašas otrreizējās pārstrādes ekonomikas paliekas, kas liecina par rūpīgu un efektīvu resursu izmantošanu.

Artefakti tika atrasti mazajā Wöllersdorf ciematā Austrijā 20. gadsimta sākumā. Pēc tam tos iegādājās Vīnes Dabas vēstures muzejs 1902. gadā. Diemžēl ir pazaudēti dokumenti par personu, kas atradusi Wöllersdorf krātuvi.

Sadrumstalotu bronzas priekšmetu uzkrāšanās liecina, ka tie bija jāpārkausē, lai no materiāla iegūtu jaunas lietas. Pirms 3000 gadiem, ilgi pirms industriālās revolūcijas, izejvielu vākšana un priekšmetu ražošana bija laikietilpīgi procesi, un šo materiālu reciklēšana un atkārtota izmantošana ir bijusi ierasta prakse lielākajā daļā cilvēces vēstures. Tas jo īpaši, bet ne tikai, attiecas uz periodiem, kad resursi bija ierobežoti (piemēram, kara un pēckara laikā).

Materiāls

Bronza

Inventarizācijas numurs

NHM_PA_37392–37411

Dimensija

Vienības lielums ir 3,5 līdz 14,5 cm liels

Autortiesības

Vīnes Dabas vēstures muzejs

Statuss

Displejā

Attēlu kredīti

Vīnes Dabas vēstures muzejs, fotoattēli: Alice Šumahere

Priekšmets ir dzeltena tabby tekstilmateriāla fragments ar mezglu un divu olīvzaļu sarža lenšu paliekas, kas ir salocītas kopā. Hallstatt sāls raktuves dzelzs laikmeta slāņos ir atrasti dažādi tekstilizstrādājumi (aptuveni 800–600 BCE). Daži tekstilizstrādājumi tika apzināti saplēsti strēmelēs un atkārtoti izmantoti kā līmējošs materiāls.

Tekstilizstrādājumu ražošana ar visiem dažādajiem darbplūsmas posmiem (aitu audzēšana, griezšana, vērpšana, aušana) bija laikietilpīgs uzdevums pirms tūkstošiem gadu, neizmantojot modernus instrumentus. Liela nozīme bija rūpīgai un atbildīgai apiešanās ar tekstilizstrādājumiem un to izmantošanai. Mēs neesam pārliecināti, kas bija atbildīgs par tekstilizstrādājumu izgatavošanu, lai gan sieviešu kapsētās parasti tiek atrasti tādi tekstilinstrumenti kā vārpstiņas un atsvari. “Hallstatt” izcelsmes tekstilizstrādājumi tika atrasti sāls raktuvēs, un dažiem no tiem ir raksturīgas asaru un mezgla pēdas. Tas noteikti nebija šā tekstilmateriāla paredzētais primārais lietojums, kas varētu būt izgatavots kā apģērba gabala daļa; taču galu galā to pārstrādāja un izmantoja remonta darbiem.

No dažādiem kontekstiem Viduseiropā mēs zinām, ka tekstilmateriāls tika apzināti ieplēsts sloksnēs un atkārtoti izmantots, piemēram, kā saistmateriāls, ko apzīmē ar raksturīgiem mezgliem. Skaidri pierādījumi tam ir no divām aizvēsturiskām sāls raktuvēm Austrijā — Hallstatt un Dürrnberg, kas lielā mērā datētas ar PCE 1. tūkstošgadi. Parasti sāls raktuvēs kā saistvielas galvenokārt izmantoja auklas un virves, kas izgatavotas no dažādiem kokiem un stiebrzālēm. Ja tie nebija pieejami, tika izmantotas tekstilsloksnes, ādas sloksnes vai pat jaunas elastīgas zvīņas.

Vīnes Dabas vēstures muzejs vairāk nekā 100 gadus sadarbībā ar Hallstattas pilsētu veic pētījumus. Muzejā atrodas vietējais birojs pilsētā, no kura zinātnieki turpina strādāt. Katru gadu kopš 20. gadsimta 60. gadiem Hallstatt sāls raktuvēs tiek veikti regulāri zinātniski arheoloģiskie izrakumi. Tur izraktie artefakti nekavējoties nonāk muzeja kolekcijā.

Tekstilizstrādājumu ražošana bija laikietilpīgs process, pirms rūpnieciskā revolūcija un tekstilizstrādājumu reciklēšana bija ierasta prakse lielākajā daļā cilvēces vēstures. Tas jo īpaši, bet ne tikai, attiecas uz periodiem, kad resursi bija ierobežoti (piemēram, kara un pēckara laikā). Tekstilizstrādājumi ir regulāri pārveidoti vai pielāgoti jauniem lietojumiem visā vēsturē. Dažādi piemēri, sākot no Bronzas laikmeta līdz agrīnajam modernajam periodam, liecina par dažādiem mērķiem, kuriem ir izmantoti pārstrādāti tekstilizstrādājumi, tostarp kā ūdens padeves materiāls kuģiem, kā pildījums viduslaiku pilis un kā blīvējums ūdens apsaimniekošanai vara raktuvēs. Tekstilmateriāli ir izmantoti arī kā pārklājumi un higiēniskiem mērķiem, un tie ir izmantoti kā dažāda veida mugurkaulnieku materiāli. Apģērbu pārstrāde ietver apģērbu pārstrādi dažādos veidos.

Materiāls

Aitas vilna

Dimensija

Dzeltenais tekstilmateriāls: 11,5x4,5 cm; zaļie tekstilizstrādājumi: 29x10 cm (abi gabali kopā)

Inventarizācijas numurs

NHM_PA_77.334 (HallTex 78) un NHM_PA_89.724 (HallTex 121)

Autortiesības

Vīnes Dabas vēstures muzejs

Statuss

Glabāšanā

Mūsdienu Ziemeļvalstīs cimdi ir svarīgi ikdienas etnogrāfiskie priekšmeti mūsu mājās, kur skaistus tradicionālos cimdus izmanto līdzās mūsdienīgiem dizaina piederumiem. Mēs visi zinām, ka igauņu cimdu galvenais mērķis ir pasargāt viņus no aukstuma. Vilnas cimdi tika izgatavoti Igaunijā jau Bronzas laikmetā. Pierādījums par adīšanas adatu izmantošanu Igaunijā ir no 14. gadsimta cimdu fragmenta. Pirmie cimdu veidi bija adatas dūraiņi (izgatavoti ar specializētu adatu). Gadsimtiem ilgi cimdu valkāšanai ir bijušas savas paražas un tradīcijas, un tām ir svarīga loma kāzu etiķetē. Ikdienas dzīves cimdiem bija nozīme arī tautas medicīnā; siltie cimdi tika doti jauniem vīriešiem, kad viņi tika nosūtīti uz karu, iespējams, ziemas aukstumā glābj dzīvības; tie, iespējams, ir bijuši vērtīgi priekšmeti no mājām tiem, kas 20. gadsimtā bēg no kara pāri jūrai.

“ES atradu šo etnogrāfisko cimdu, kas bija adīts skaistajā Muhu salā, kas atrodas Baltijas jūras austrumu krastā, Veski ielas lietotajā veikalā Tartu. ES jautāja, no kurienes nāk viņu preces, un izteicās Vācijai. ES nopirku cimdu 5 Igaunijas kronām un izsniedzu to muzejam. ES šaubījos, kā šis cimds nonāca Vācijā. Faktiski Vācijā bija lielas bēgļu nometnes igauņiem — vai kāda no igauņiem, kas pārcēlās uz pārmitināšanas nometni Vācijā, paņēma kopā ar viņiem siltos cimdus? Vai arī daži karavīri bija kaujinieki Muhu un tos uzņēma kā rokas kareivjus? Jebkurā gadījumā man bija visdažādākās pārdomas par to, kā šis cimds kļuva par atkritumiem, un kā humānā palīdzība devās atpakaļ uz Igauniju. Šo skaisto etnogrāfisko cimdu 2009. gadā es izvietoju Nacionālā muzeja izstādes ietvaros, lai atzīmētu tā 100. gadadienu, kā piemēru tam, kā priekšmeti nonāk muzejā.”

Reet Piiri, etnologs/Igaunijas Nacionālais muzejs/2022

Igaunija, Vācija, pārmitināšanas nometnes pēc Otrā pasaules kara, jauns mazumtirdzniecības tīkls 90. gados un ES

Igaunijas Nacionālajam muzejam piederošo tradicionālo Igaunijas rakstīto cimdu kolekcija ir ārkārtīgi bagātīga — kopumā 4116 —, kas ietver cimdus ar skaistiem Igaunijas modeļiem un intriģējošus stāstus, kas sasnieguši Igaunijas diasporas kolekciju. Tradicionālie cimdi ir labs izstāžu materiāls: paņēmieni (apdullināšana ar adatām), etnogrāfiskās īpatnības starp Igaunijas pagastiem, krāsu mācīšana (vilnas izmantošana), raksts kā semiotiska sistēma sniedz daudz norāžu par tautas tērpu nozīmi un par to, kā tās tika valkātas, ko muzejs var izmantot savās izglītības programmās.

Humānās palīdzības sistēma Eiropā; tikko no jauna neatkarīgās Baltijas valstīs, Igaunijā — tika ievests milzīgs tekstilizstrādājumu daudzums; Vācijā tos varēja atstāt ar atkritumu konteineriem vai savākšanas kastēs; viņi, iespējams, ir ceļojuši no tādas Eiropas personas mājām, kura pārcēlās vai renovēja uz Igaunijas personas mājām, nevis uz atkritumu poligonu.

Materiāls

Aitas vilna

Dimensija

Platums: 12,0 cm; Garumā: 25,0 cm

Autortiesības

Igaunijas Valsts muzejs

Statuss

Tekstilizstrādājumu uzglabāšana/savākšana

Attēlu kredīti

Igaunijas Valsts muzejs

Ettore Guatelli muzejs ir mājvieta zābakam, ko ik reizi valkā jauns lauksaimnieks — zābaku ar bagātīgu stāstu kopumu. Zābaki stāsta par neskaitāmajiem laikiem, kad tas tika valkāts, sašūts un izkārtots, lai pavadītu lauksaimnieku, kad viņš strādāja laukos, par laiku, kad to atrada kolekcionāram, kurš to nogādāja Ettore Guatelli muzejā, kā arī par laiku, kad tā tikās ar diviem fotogrāfiem no Romas, kuri to nošāva plakātā, lai redzētu, ka viņš ceļo pa visu pasauli kā plakāts par Gvateli iniciatīvu izveidot muzeju, lai izmitinātu viņa atradumus, kuri ir liecinieki amatniecībai lauku kopienās, kas neko neļautu izšķērdēt.

Ettore Guatelli muzeja zābaki paver daudzas potenciālas domas iespējas, kas būtu jāizpēta. Pirmais no tiem varētu būt saistīts ar lauku kopienu dzīvi un darbu visā Eiropā un visā pasaulē, neaprobežojoties tikai ar vietējo, ne tikai Emiliana lauku vidi. Vēstures gaitā zina, cik daudz zābaku tiks salaboti un nostiprināti, lai tie varētu sasniegt savu potenciālu, un kurš zina, uz kuriem ceļiem. Un šodien “zābaks” varētu arī simbolizēt soli, ko tas veic, lai šķērsotu robežas, paredzētu kopīgu ceļu un izmantotu brīvības vērtību.

Gadsimta 50. gados Ettore Guatelli sāka arvien regulārāk apmeklēt atkritumu savācēju noliktavas Apenīnās, pakāpeniski liekot pamatus savam topošajam muzejam. Kopš 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidus viņa kolekcija ievērojami paplašinājās, un septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados tas netīši kļuva par daļu no tautas kultūras atdzimšanas un popularizēšanas tendences. Tā rezultātā viņa uzņēmums kļuva par unikālu un neatlīdzināmu 20. gadsimta Itālijas demogrāfiskā, etnoloģiskā un antropoloģiskā mantojuma muzeju.

1994. gadā Ettore Guatelli publicēja eseju ar nosaukumu “Waste at the Museum” piektajā izdevumā par periodisko izdevumu “Ossimori”. Tajā viņš pievērsās ļoti aktuālam jautājumam, kas tagad strauji kļūst par ārkārtas situāciju, uzsverot, ka ir jāpārdomā atkritumu un izmesto priekšmetu raksturs un, konkrētāk, to reģenerācija un pārstrāde. Tieši šeit un vēl jo vairāk atkritumu apglabāšanas jomā ir jāatrod vēsturiskais patiesas “demokrātijas” atslēga.

Materiāls

Zābaki, kas neskaitāmi salaboti un nostiprināti, izmantojot stiepli un naglas

Materiāls

24 x 11 x 14

Autortiesības

@Fondazione Museo Ettore Guatelli

Statuss

Displejā

Attēlu kredīti

Mauro Davoli

Ir grūti precīzi noteikt, kad Polijā ieradās cepšanas veids. Galu galā gaļas termiskā apstrāde ir tikpat veca kā kempinga pirmā ugunsgrēka pēdas. Antropologam DIY grils ir stāsts ar vismaz dažiem atšķirīgiem pavedieniem. Pirmais ir populārs brīvā laika pavadīšanas veids, kuram par simbolu ir kļuvusi grila un raksturīgā kokogļu degšanas smarža: mati, alus un mūzika. Norises vietai nav nozīmes — tā varētu būt pat dzīvokļu bloka balkons. Vēl viens aspekts ir poļu ēšanas paradumu veidošanās. Pašlaik vegāni ir pirmais pēcgaļas politikas upuris. Svarīgs elements ir arī atkritumu apsaimniekošana Polijā. Ja ne attiecībā uz grili, kas izgatavota no cilindra, visa veļas mazgāšanas mašīna būtu izgāzta mežā.

Priekšmets un tā raksturs nekādā ziņā nav unikāls vai endēmisks poļu kultūrai. Gan tās izveides, gan mērķa motivācija ir dziļa cilvēku dabai: radošums, bads un kopīga ēšanas. Tikai kultūras slānis, t. i., kā, ar ko, kur un ko mēs ēdam, šķiet, mūs nošķīra: tas nav labāks par cūkgaļas kaklu, kas iekonservēts medus mērcē, un auksto alu — oh, es jau varu dzirdēt opozīciju.

Mūsdienu un DIY grila konteksts ir ikdienas priekšmetu kopums, ko veido Polijas lauku kultūras vēsture, ko raksturo hronisks trūkums. Šis trūkums atraisīja radošu un adaptīvu potenciālu un līdz ar kapitālistu un patērētāju ekonomikas uzplaukumu atjaunoja šādu jaunradi, integrējot tos vaļasprieku un prasmju jomā. Šādi produkti bieži vien bija saistīti ar ražotāja zemāku ekonomisko statusu.

Pamata elements, kas saista objektu ar plašāku atkritumu jēdzienu, šajā gadījumā ir atkārtota izmantošana un jaunas funkcijas piešķiršana jau esošiem objektiem. Ja mēs domājam, ka tas ir trūkuma kultūras rezultāts, tad runa ir par veselu jēdzienu klasi, kas attiecas uz cilvēku, kurš tiek pārcelts uz “junk” kategoriju — cilvēku, kas dzīvo ārpus sociālās kontroles robežām.

Materiāls

Tērauds, griešana, metināšana, izgriešana un skrūves

Dimensija

Augstums 74 cm; diametrs 45,5 cm

Inventarizācijas numurs

PME 58930/1–2

Autortiesības

PME/NEM

Statuss

Glabāšanā

Attēlu kredīti

Edward Koprowski fotogrāfija