Atruna
Šis ir mašīntulkojums, kuru nodrošinājis Eiropas Komisijas mašīntulkošanas pakalpojums “eTranslation", lai jums palīdzētu aptuveni saprast šīs lapas saturu. Lūdzu, izlasiet lietošanas noteikumus!
Aprīļa beigās man bija tas gods ieņemt centrālo vietu Eiropas Parlamenta galvenajā plenārsēžu zālē un uzstāties ar atklāšanas uzrunu par tematu “Spēks un vēsture” EuroClio ikgadējā konferencē.
Tā ir vēstures skolotāju sapulce no visas Eiropas, kas apvienota partnerībā ar Eiropas vēstures namu — muzeju Briselē, kura uzdevums ir uzturēt publisku telpu Eiropas pastāvīgi mainīgajam stāstam.
ES izvēlējos neiecukurot tabletes, jautāju sapulcinātajiem skolotājiem, cik cerīgi viņi jutās šajā brīdī, un izdomāju atbildes, ko jūs varētu gaidīt.
Pēdējā laikā es sajutu izsmalcinātu pretrunu par cerību ideju. Mans draugs Ece Temelkuran uzskata, ka tas ir “pārāk mīksts vārds”, apgalvojot, ka mēs dzīvojam laikā, “kad mums varētu būt jārīkojas pat tad, ja nav cerību”. Un zināmā mērā es sliecos piekrist. Vairs nav cerību uz saudzīgu, vieglu un stabilu nākotni ar visiem ekoloģiskajiem un politiskajiem satricinājumiem, kas jau ir sākušies un noteikti gaidāmi, taču es neesmu pārliecināts, ka daudzi cilvēki tik un tā patiešām “cerēsies” par to.
ES apgalvoju, ka mēs varam cerēt uz jēgpilnu dzīvi, ko veicina skaidrība, iztēle un rīcība — jēgpilnas cerības recepte, ko es paņēmu no Rebecca Solnit “Hope in The Dark”, lai strukturētu savu adresi.
Skaidri redzot, mēs redzam, ka mūsu krīžu cēlonis ir stāsts, kurā mēs esam iestrēguši, nevis fundamentāla un būtiska nenovēršami sliktas cilvēces neveiksme.
Ja mēs uzdrošināmies iztēloties, mēs meklējam un atrodam vietas un cilvēkus, ar kuriem līdz šim saskaramies, un prasām, lai kolektīvā aģentūra kopīgi veidotu savas alternatīvas mūsu neveiksmīgajām sistēmām. Konferencē es dalījos ar stāstiem par Regenu Melburnu (Regen Melbourne), Stavangera Nākotnes paneļdiskusiju Norvēģijā, Polijas jauniešu kustību, kas piesaista “Plānu paaudzēm”...
Un, ja mēs rīkosimies, mēs visi varam sekot viņu piemēram un darīt to pašu.
Manuprāt, visiem skolotājiem ir būtiska loma mūsu kopienās, iedvesmojot visas trīs šīs lietas. Un vēstures īpašā loma, iespējams, ir atgādināt mums, ka lietas mainās, sistēmas mainās patiesi fundamentālos veidos, ja un kad mēs panāksim skaidrību, iztēli un rīcību.
Pēc sarunas brīnišķīgi viesi Laurence Bragard un Guido Gerrichhauzen devās uz īsu ekskursiju pa Eiropas vēstures namu. Mana iecienītākā vieta muzejā? Displejs, kas savieno fašistisku literatūru un Eiropas dreifētāju literatūru gan 20. gs. 30. gados, gan 20. gs. 30. gados. Tas bija spēcīgs mana vēstījuma atspoguļojums, es domāju, ka: pierādījums par skaidrības, iztēles un rīcības spēju tumšā laikā; spilgts atgādinājums, ka skaistais sapnis par Eiropu radās uz liesmu fona, nevis mierīgā un klusā gaisotnē.
Nākotne nebūs viegla, un tā nebūs kārtīga un kontrolējama. Kaut kas patiešām kļūs ļoti apkaunojošs.
Taču šajā ziņā var būt daudz skaistuma un nozīmes. Un varētu būt vēl vairāk no otras puses.
Tas, ka mēs nevaram precīzi zināt, kāds būs katrs ceļa posms un kā tas izskatās, nedrīkst mūs atturēt no tā sākšanas.
Džons Aleksandrs ir godalgoto pilsoņu autors: Kāpēc “Key to Fixing Everything Is All Of Us”, raidieraksta “How to Save Democracy” līdzorganizators, Hārvarda Kenedija skolas Ash Center for Democratic Governance and Innovation vieslīdzstrādnieks un “New Citizen Project” līdzdibinātājs.
Lasiet vairāk par Cerību manifestu un lejupielādējiet tā kopiju ne vairāk kā 24 valodās.
