“Vēsture debatēs” sērija “Brisele, Eiropas galvaspilsēta”?

Vai Briseles “Eiropas galvaspilsēta” ir “pilsētu tirgvedība” pirms koncepcijas rašanās?

Chloé Deligne uzsver, ka vēsture galvenokārt ir stāsts; tā ir kļuvusi par zinātnes un akadēmisko disciplīnu, lai to padarītu par zinātni, bet tā galvenokārt ir stāsta. Vēsturisks vēstījums ir veidots no attēlu un stāstu stāstu spēka.

Termina “galva” izmantošana, lai apzīmētu lielu pilsētu valstī, valstī vai nāciju federācijā, ir salīdzinoši jauna. Franču valodā vārds “galva” 16. gadsimtā parādās kā atsauces pilsēta. Šis epochs saskata mūsdienu valsts vēsturi, kuras kulminācija būs 19. gadsimtā, izveidojot nacionālas valstis, kurām katrai ir savs kapitāls. Tāpēc vārds “galva”, lai apzīmētu pilsētu, kas ir iestāžu galvenā mītne, ir vārds, kas parādās līdz ar pakāpenisku valsts izveidi. Attiecībā uz iepriekšējiem periodiem šim vārdam nav lielas nozīmes. Mēs varam runāt par tiesas rezidences pilsētu, mēs varam runāt par galveno ekonomikas kodolu (daudzi Ziemeļrietumu Eiropā), bet, runājot par mūsu reģioniem (bijušo Dienvidnīderlandi), ideja par centralizētu valsti, nacionālu valsti ir process, kas attīstīsies vēl lēnāk nekā citās Eiropas daļās (1830. gadā Beļģijas izveide).

Tāpēc Beļģijā šis jēdziens “kapitāls” ir ļoti nesens. Jēdziens “centralitāte” ir jēgpilnāks attiecībā uz Briseli; pirmkārt, bijušajā Nīderlandē un vēlāk, pašā Beļģijā un, visbeidzot, attiecībā uz Eiropu. Centrālā loma piešķir lielu nozīmi diskursiem un attēliem, kas tiek pārraidīti. Ja vēlaties būt kaut kas centrs, jums ir jāparāda sevi kā un jāapgalvo, ka ir tā centrs. Kopš 12.–13. gadsimta Briseles elite ir izveidojusi šo centrālo lomu, izmantojot attēlus, kas paredzēti savas pilsētas popularizēšanai. Briseles centrālā loma, piemēram, tika noteikta pret Luvēnas pilsētu, no kuras pirmo reizi valdīja Brabante; tā tika pasludināta arī par Antverpeni, kurai bija būtiska ekonomiska loma tās labā. Vairākas reizes Brisele ir spējusi atgūt augšējo pusi līdz zināmai nepārtrauktībai.

Ilgākā laika posmā Briseles centrālo lomu drīzāk radīja stāstu un attēlu veidošana, nevis tas, ka iestādes to atzina par galvaspilsētu; tas tika veidots arī pēc noklusējuma, jo to varēja uzskatīt par ārēju personu salīdzinājumā ar citām personām, kuru prasības varētu šķist acīmredzamākas.

Vai varam teikt, ka Šarls V noveda pie Briseles Eiropas likteņa?

Līdz 16. gadsimtam Brisele bija princelijke Stadt princelijke Stadt, t. i., miermīlīgas varas pastāvīgā dzīvesvieta. Pilsēta ir daļa no bijušo zemo valstu pilsētu tīkla, kas ietver mūsdienu Beniluksa valstis un daļu no Francijas ziemeļu daļas. Roel Jacobs apgalvo, ka tad vara bija mantotas militārās elites rokās, kura pastāvīgi pārvietojās; bija vietas, kur vara palika biežāk nekā citur, un Briselei izdevās iegūt šo statusu laikā no 13. līdz 16. gadsimtam un to saglabāt. Šarla V atcere (1515–1555) ir izšķirošs posms Eiropas vēsturē; viņš ir viena no galvenajām personām, kas to izprot, bet tam ir kritiskas un globālas sekas. Šī gada sešdesmitajiem gadiem bija liela ietekme visā Eiropā, un šie vēsturiskie notikumi notika Briselē.

Pilsētu elitei bija nozīmīga loma Briseles kā prinča dzīvesvietas pilsētas liktenē. Kad karalim bija vajadzīga nauda, viņš vērsās pie tirgotājiem, amatniekiem, t. i., pilsētu iedzīvotājiem. Dižciltība, kurai bija militāras varas monopols, izdarīja spiedienu, lai saņemtu samaksu, un vairumā gadījumu iemaksu veicēji cieši vienojās, lai maksātu pēc iespējas mazāk. Briseles tirgotājiem bija atšķirīga pieeja: viņi bija gatavi maksāt vairāk, nekā viņiem tika prasīts. Tie, piemēram, finansē Aula Magna/Great State Hall for Philip the Good — Duke of Burgundy Coudenberg pilī (1452–1460). Iemesls tam ir tas, ka Briseles iedzīvotāji paredzēja ekonomiskus ieguvumus no tiesas atrašanās Briselē. Viduslaikos neviens nebija dārgāks par Burgundijas Duke un viņa tiesu. Lai atzīmētu līgumu, piedzimšanu, kāzus, viņi sarīkoja cerīgas partijas, kurās nauda burtiski tika izmesta durvis un logi. Šie klienti varētu atļauties toreiz visizdevīgāko produktu: gobelēni, kas izgatavoti no zelta un sudraba diegiem. Brisele grasās kļūt par šīs luksusa gobelēnijas ražošanas centru. Brīvprātīgas ieguldījumu politikas mijiedarbība, lai kļūtu par lielisku dzīvojamo centru, kas saistīts ar luksusa ražošanu, bija veiksmīga Briselē.

Ja Brisele ieguva svarīgu politisku nostāju, kļūstot par pilsētu ar lielu dzīvesvietu un pēc tam par galvaspilsētu, tā nenotika, lai uzspiestu sevi konfrontējošā veidā. Pastāv līdzība starp Burgundiešu ierašanos Briselē un Eiropas iestāžu ierašanos; līdzības, kas saistītas ar Briseles garu, ko ilustrē pilsētas simbolu izvēle. Šajā sakarā ir interesanti salīdzināt Antverpeni un Briseli, lai izprastu šo pilsētas garu (Manneken-Pis for Brussels, romiešu karavīrs, kurš sakāva Antverpenes milzu).

Vai šodien Briselē ir Eiropas “burbulis”?

Vai Briselē ir dažādas kopienas, kas dzīvo bez saskarsmes vai mijiedarbības? Vai šai Eiropas Kopienai ir piederības sajūta Briselē? Kāda ir rakstnieka attieksme pret pilsētu?

Grażyna Plebanek savā romānā “Nelegālā sadarbība”, kurā runā Eurocrats, saka, ka viņiem ir savs žargons tā, it kā viņi dzīvotu atsevišķi pasaulē. Protams, Briselē ir “Eurocrat Bubble”, bet tas nav vienīgais. Pastāv arī citi burbuļi, kas saistīti ar valstspiederību un/vai paaudzēm.

Piemēram, Briseles poļu kopiena pati par sevi ir burbulis; viņi ir ieradušies šeit, lai strādātu, pēc kāda laika atgriežas Polijā, neintegrējoties, un viņiem ir maz kontaktu ar pilsētu un tās iedzīvotājiem. Jums ir arī otrās vai trešās paaudzes imigrantu no Marokas vai Kongo burbulis. Tiem ir plašāka mijiedarbība ar pilsētu. Aplūkojot pilsētas socioloģiju, varam pamanīt, ka tās teritorijas nav patiešām jauktas. Īpaši svarīgas ir dažu kultūras iestāžu iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt kopienas saskarsmi, uzņemot māksliniekus no dažādām vidēm (piemēram, KVS vai teātra valsts). Līdz šim auditorija lielākoties joprojām ir Beļģijas, bet lietas mainās. Dažos kultūras centros, piemēram, Pianofabriek Sentdžilā, jau ir jauktas dažādas valstspiederības. Grażyna Plebanek Briselē dzīvo gandrīz 15 gadus. Mišels Dufranne (RTBF) viņai teica, ka ir “zineķis”, kas populārā valodā nozīmē kādu, kurš dzīvo Briselē, kuram ir vairākas kultūras identitātes un kurš augstu vērtē šo piesaistes daudzveidību. Šis termins “zinneke” indivīdam piešķir “statusu”. Var dzīvot un mīlēt Briseli, kā arī vienlaikus justies poļu valodā no Varšavas. “Zinneke” Briselē ir daudz.

Roel Jacobs norāda, ka Briseles etniskais iedzīvotājs ir “ketje” un tas, kas sakņojas citur, ir “zinneks”. Šie divi jēdzieni ir pozitīvi un kopā veido pilsētas kopienas identitāti. Pilsētai ir jāsadarbojas ar ārpasauli (mēs importējam, pārveidojam un eksportējam). Tā ir nacionālisma pretestība. Pilsētas to ir apzinājušās jau ilgu laiku; viņi raksta savu stāstu gan no iekšpuses, gan no ārpuses.

Tā nav Briseles īpatnība: aizvediet Antverpeni 16. gadsimtā. Lielākais printeris Antverpenē (un Antverpenē bija galvenā loma drukāšanā un tulkošanā) bija franču printeru rūpnīca. Tā laika lielākais spekulators, kas divkāršoja Antverpenes pilsētas teritoriju, izveidojot “Nieuwstraat”, bija no Ljēžas.

Cits piemērs: flāmu primitīvi. “Flemish primitives” mākslinieku galvenās iezīmes ir tādas, ka viņi nebija ne primitīvi, ne arī kopumā flāmu mākslinieki. Rogers “de la Pasture” ir no Tournai, kas ir Francijas karaliskā pilsēta viņa dienā; viņš pārcēlās uz Briseli, jo tur atradās Burgundijas tiesa, un mainīja savu vārdu uz Vander Weyden. Viņa līdzstrādnieks vai skolēns tiek dēvēts par “Memling” (kurš nāk no Memlingenas netālu no Mainas); viņa portreti ir tiesas figūras vai finansētāji, kas strādā tiesas labā. Pēc tam Memlings strādāja Brigē, kur viņš gleznoja daudzus Itālijas baņķieru un tirgotāju portretus. Šajā starptautiskajā un atvērtajā kontekstā mēs atstājam nacionālistu piezīmes, un nav jājautā, vai šie cilvēki runāja franču vai nīderlandiešu valodā. Pilsētas, kuru panākumu pamatā ir atvērtība ārējai pasaulei, var uzskatīt par Eiropas centriem.

Kā Eiropas iestāžu un Eurocrats klātbūtne ietekmē pilsētu?

Vai Eurocrats ir “jaunie aristokrāti”? Citējot vienu no Eiropas vēstures nama apmeklētājiem: Eurocrats burbuļus var uzskatīt par elitistiem to ienākumu dēļ, kas ir daudz lielāki nekā lielākajai daļai citu Briseles iedzīvotāju, pat ja Eiropas iestādes nodarbina arī līgumslēdzējus ar nestabilu statusu un ienākumiem. Chloé Deligne uzsver, ka kopdzīve vienā un tajā pašā teritorijā ar nevienlīdzīgu bagātības sadalījumu rada ievērojamu spriedzi. Pēc entuziasma perioda 70. gados 80.-90. gados Eiropas iestāžu klātbūtne pilsētā ir atzīta par nepieciešamu ļaunumu.

Kopš šā gadsimta sākuma pastāv spriedze starp šiem iedzīvotājiem ar ļoti augstiem ienākumiem (kas nevar aprobežoties tikai ar Eurocrats) un citām iedzīvotāju grupām. Šī situācija pastiprina netaisnību un aizvainojumu. Un rodas šādi jautājumi: Brisele, Eiropas galvaspilsēta, bet kam? Kas gūst vislielāko labumu?

Nekustamā īpašuma dinamika, ko izraisa Eiropas iestāžu izveide un jaunu iedzīvotāju pieplūdums no visām valstīm, veicina ārkārtēju sociālo, finansiālo vai ekonomisko spriedzi. Šī spriedze ir ātri jāņem vērā, lai izvairītos no situācijas pasliktināšanās.

Cik lielā mērā Brisele pašlaik ir “mākslinieciska galvaspilsēta”?

Vai Brisele ir radošuma iedvesmojoša pilsēta? Ko mākslinieki pārstāv pilsētā? Kas ir mākslas kapitāls? Ko šī mākslinieku klātbūtne nodrošina iedzīvotājiem? Vai starp tām pastāv dialogs? Šis dialogs ir viena no Wiels darbības jomām.

Dirk Snauwaert uzskata, ka jēdzienam “galva” nav vietas kultūras un mākslas jomā. Dažām pilsētām ir lielāka nozīme mākslinieciskajā jaunradē vai izplatīšanā, bet tas nav jautājums par funkcijām, kas saistītas ar galvaspilsētas funkcijām. Attiecībā uz mākslinieku starptautisko klātbūtni Briselē piemēri galvenokārt ir 19. un 20. gadsimtā: Brisele bija viespilsēta rakstniekiem trimdā (piemēram, Karl Marx, Viktor Hugo) vai mākslinieku kolonijām no Nīderlandes; operas “La Monnaie” māja ir Vāgnjana, jo Vāgnera repertuārs Francijā ir aizliegts. Briselē 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija arī intensīva mākslinieciskā jaunrade, jo īpaši ar Art Nouveau, ko dēvē arī par separātismu starptautiskā mērogā.

Pašlaik īpatnība jaunrades jomā Briselē (un šī tendence pieaug) attiecas uz praktiķiem (piemēram, tiem, kuriem ir mākslinieciska prakse, aizstājot vārdu “mākslinieks”) un kuru starpdisciplinārais centrs neapšaubāmi ir Brisele. Šī parādība sākās pirms 30 gadiem, un, pateicoties “Kunstenfestivaldesarts”, šīs starpdisciplinārās/transdisciplinārās iniciatīvas ir apvienotas. Velsas rezidences programma ir ilgusi desmit gadus, kas ne tikai uzņem Eiropas māksliniekus šaurā institucionālajā nozīmē, bet arī atvērtākā un diasporiskā nozīmē, jo mākslinieciskā prakse pati par sevi ir eiropeiska, neatkarīgi no praktizējošā speciālista izcelsmes. Sākotnēji bija flāmu vilnis, kas parādījās astoņdesmitajos gados, kad deju, jauno plašsaziņas līdzekļu, mūzikas, teātra, literatūras un filmu mākslinieki sapulcējās un izveidoja starpdisciplināru praksi Briselē (Anne Teresa de Keersmaeker, Wim Vandekeybus, Jan Fabre, Alain Platel...). Tajā pašā laikā mākslinieki, kurus piesaistīja jaunu vārda veidu un jomu izpēte, ieradās Briselē un galu galā tur dzīvoja. Tas bija iespējams, pateicoties salīdzinoši zemajām nekustamā īpašuma izmaksām un telpas pieejamībai.

Mākslinieki, kas vairs nespēj dzīvot Amsterdamā, Parīzē, Londonā vai pat Berlīnē, ir mūsu mākslas burbulis. Tomēr Berlīne joprojām ir liela pilsēta galvenokārt Austrumeiropā, Vīne vairāk runā par “bijusī Dienvidslāviju”; Brisele jo īpaši nerunā nevienu, bet tā ir kausēšanas pogs.

Tomēr Briselei būtu jāpieliek lielākas pūles, lai nostiprinātu šo situāciju.

Vai Eiropas veidošana neļauj pārsniegt jēdzienu “kapitāls”?

Grażyna Plebanek uzskata, ka šajā globalizācijas laikmetā cilvēkiem ir vajadzīgi arī vietējie simboli un simboli; viņa nesaskata vēl vienu Eiropas pilsētu, kas iemiesotu šo skaļas un neapdomīgas pilsētas dimensiju, kurā jau tā ir ļoti starptautiska sabiedrība.

Dirk Snauwaert atgādina, ka Brisele visbiežāk tiek minēta kā Eiropas iestāžu mītne, taču tā ir arī NATO mītne.

Chloé Deligne apstiprina, ka nevienā oficiālā dokumentā nav teikts, ka Brisele ir Eiropas galvaspilsēta; šis termins tiek lietots parastajā daļā, stāstā. Varētu nošķirt jēdzienus “sēde” un “galva”, lai apmierinātu šo vajadzību pēc simboliem, neiesaistoties valsts reproducēšanā.

Tā kā Beļģijas un Briseles identitāte ir “viegla” identitāte, iespējams, ka daudzveidība kļūst par šīs identitātes pamatelementu, ierosina Roel Jacobs. Šī pieeja ir neparasta, jo mēs joprojām esam cieši saistīti ar valstu izstrādātajiem refleksiem.

Jebkurā gadījumā nebūtu pareizi, ja Eiropa darbotos kā jauna valsts.