Spilgtākie mirkļi — “Sarunas perspektīvā: kā Eiropas atmiņas mijiedarbojas?”

Ruramisai Charumbira savas piezīmes aizsāka ar cieņu pirmiedzīvotājiem visā pasaulē, “kuru dzīvības tika zaudētas un izšķērdētas, lai padarītu iespējamu ideju par modernu pasauli un jo īpaši par modernu Eiropu.” Viņa uzsvēra, kā mums jāatceras mirušie, kad mēs apspriežam šāda veida sarunas. Debatēs viņa izvirzīja ļoti pārliecinošu skatījumu uz Eiropas vēsturi un atmiņu no Āfrikas un pasaules vēstures zinātnieku viedokļa un analizēja sarežģīto sarunu par koloniālo atmiņu Eiropā. Ruramisai Charumbira uzskata, ka “Eiropa (..) tiecas spēlēt nevainīguma karti” attiecībā uz verdzību un koloniālismu. Pastāv relativisma sajūta par to, kas noticis ārpus Eiropas. “Tas notiek kādā citā vietā, kas atkal ir šokolāde un kafija”, kā viņa to teica pārsteidzoši. Atšķirībā, piemēram, no holokausta, Eiropas teritorijas ar nāves nometnēm un masu kapiem, verdzības un koloniālisma “nozieguma ainas” šeit nav īstas. Tas, ka apspiešanas vēsturi pat nedokumentē tie, ar kuriem tā notika, pastiprina šo tendenci relativizēt eiropiešu un Eiropas valstu atbildību. Sociālā un kultūras vēsture visā pasaulē jau kādu laiku ir centusies mainīties, bet ilgu laiku raksta Āfrikas vēsturi un pirmiedzīvotāju vēsturi visā pasaulē, pamatojoties tikai uz kolonizētāja datiem.

Šī parādība ir vēl jo nepieņemamāka, ņemot vērā to, ka ārpus Eiropas īstenotā koloniālā vardarbība definēja un turpina definēt Eiropas iekšpusi. Eiropa tika veidota, pamatojoties uz tās attiecībām ar teritorijām ārpus Eiropas, un verdzībai un koloniālismam bija liela nozīme Eiropas veidošanā, pamatojoties uz atstumtību un ekskluzivitāti. Koloniālisms ir pamats tam, kam jābūt eiropietim, un Ruramisai Charumbira ir iebūvēta ideja par Eiropas balto pārākumu un līdz ar to pārmantotu amnesiju, kas ir izplatīta laika gaitā un kas daudzējādā ziņā mūs visus raksturo. Šodien kustība “Melnās dzīves problēmas” liecina, ka šī Eiropas ideja, ka afrikāņi kā sliktāks cilvēks ir ilgstoši izplatījuši Rietumu mentalitāti: pat šodien kādam ir jāsaka, ka “melnā dzīve ir svarīga” ir tieša norāde uz melno cilvēku noliegšanu.

Vai holokaustu joprojām vajadzētu uzskatīt par vienīgo svarīgāko vēsturisko atskaites punktu Rietumeiropā? Kā Austrumeiropā atcerējās un interpretēja komunistisko pagātni kopš dzelzs priekškara krišanas? Un cik lielā mērā šīs atmiņas ir savstarpēji saistītas?

Saskaņā ar holokausta studiju pētnieka Michael Rothberg teikto, kurš ir “daudzdimensionālās atmiņas” jēdziens, nav šaubu, ka holokausts joprojām ir ļoti svarīgs Eiropas sabiedrībai, jo īpaši attiecībā uz institucionalizēto atmiņu, bet arī tad, ja aplūko skolu mācību programmas un populāro vēsturi. Šī centrālā loma saglabājas pat tad, ja tā tiek apstrīdēta, piemēram, kad citas atmiņas lūdz atzīšanu. Tomēr šī centrālā loma ir nevienmērīga — pastāv atšķirības starp publisko un privāto sfēru, kā liecina pētījumi Vācijas kontekstā; valsts un reģionālā kontekstā pastāv nevienmērība; visbeidzot, šīs atmiņas nozīme ir sarežģīta un sarežģīta. “Mums jāapzinās, ka holokausta atmiņas vēsture nekad nav bijusi lineāra,” sacīja Michael Rothberg. Tas attiecas arī uz citām atmiņām, ja domājat, ka arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta verdzības un koloniālisma atmiņai, vai atmiņām par komunismu un staļinismu Eiropā.

Simina Badica, kuras izpētes darbs attiecas uz komunisma atmiņu un atmiņu, diskusiju sākumā izskaidroja šīs atmiņas mainīgo statusu. Deviņdesmito gadu sākumā komunistiskā pagātne bija kaut kas, kas bija jāaizmirst, apglabāta ar entuziasmu par demokrātiju un brīvā tirgus svinībām. Līdz ar Eiropas integrācijas procesu Austrumeiropas sabiedrību un vēsturnieku konfrontācija kļuva par lielisku visaptverošu atmiņu par holokaustu, kas kļuva par sava veida modeli, gandrīz par memorializācijas prakses paraugu. Oficiālajam holokausta nosodījumam Austrumeiropā ātri sekoja komunisma un staļinisma nosodījums. Lai gan holokausta atmiņa galvenokārt kļuva par Rietumeiropas parādību, pats holokausts, pirmkārt, ir Austrumeiropas traģēdija, kas atgādināja Simina Badica. Tomēr šī atmiņa joprojām ir otršķirīga salīdzinājumā ar komunismu šajā Eiropas daļā. Viņa uzskata, ka, ja pastāv konkurence starp holokausta atmiņu un staļinisma atmiņu, tagad tā ir “tuvi galam”.  Laika gaitā šādu pretrunīgu attiecību potenciāls samazinājās, jo ir pabeigti pirmie Centrāleiropas un Austrumeiropas pagātnes atzīšanas un atzīšanas posmi komunistiskā valdījumā. Nacisms un komunisms viens pēc otra skāra Centrāleiropu un Austrumeiropu, faktiski radot nepārtrauktību vēsturiskās pieredzes un uztveres ziņā, kā arī lielu sarežģītību lomu un atbildības ziņā šajās Eiropas sabiedrībās — cilvēki, kas savukārt ir upuri un vainīgie, un otrādi. Tam bija būtiska nozīme atmiņas vēstījumu veidošanā pēc tam.

Cilvēkiem, kas baidās, ka holokausts zaudēs savu centrālo nozīmi, ja tiks izmantots vairāk atmiņu, vai tiem, kuri baidās, ka holokausta atmiņas centrālā nozīme ir bloķējusi staļinisma vai koloniālisma atmiņas, ir svarīgi atgādināt, kā norādīja Michael Rothberg, ka tas nav veids, kā tā darbojas. Tā kā holokausts kļuva par centrālo elementu, mēs sākām runāt arī par dažām no šīm citām atmiņām, ne vienmēr piemērotā veidā, bet vismaz ir sācies process. Holokausta uzlabošana nenozīmē tā relativizēšanu: drīzāk citu vēsturi līdzās holokausta vēsturei mums var palīdzēt izstrādāt “pat sarežģītākas cilvēktiesību versijas”. Jaunam atmiņas darbam būtu jāpārsniedz upuru un vainīgo paradigma, saistot cilvēkus starp viņiem, kurus Michael Rothberg dēvē par “saistītiem subjektiem”. Visi runātāji no savas perspektīvas pauda ideju, ka vairāku atmiņu mijiedarbība ir pareizais ceļš — viņu uzstāšanās bija pamats tam, ko Michael Rothberg dēvēja par “sarežģītāku kultūras atmiņas sfēru”, kurai ir vairāki centri, krustojumi un sapīšanās.

Ruramisai Charumbira un Michael Rothberg paskaidroja, kā atmiņas procesi, kas saistīti ar holokausta un koloniālisma vēsturi, ir vairāk savstarpēji saistīti, nekā var pieņemt. Michael Rothberg minēja darbu arhīvu, ko cita starpā veica ebreji un melnie intelektuāļi, kuri mēģina izprast nacistu genocīdu tieši saistībā ar koloniālisma un verdzības vēsturi. Tādi cilvēki kā Hannah Arendt un Aimee Césaire teorizēja “boomeranga efektu” — to, kā ārpus Eiropas kolonijās pastrādāta vardarbība nacistu vardarbības veidā. Kā atgādināja Rothbergs, atceres process par holokaustu Eiropā aizsākās 20. gadsimta sešdesmito gadu sākumā (Eihmana tiesas process 1961. gadā bija pagrieziena punkts), kas atbilst dekolonizācijas karu un procesu periodam. Šīs divas lietas, kas notika vienlaikus, noteikti bija savstarpēji saistītas. Francijā Alžīrijas neatkarības kara laikā Alžīriju atbalstošo aktīvistu vidū parādījās holokausta atmiņas. Dienvidāfrikā Antiapartheid kustība lielā mērā bija Āfrikas (melnās) tautas kustība, un nedaudzie baltie cilvēki, kas pievienojās šai kustībai, galvenokārt bija ebreji (visslavenākais komunistiskās partijas dziļi apņēmīgais politiskais pāris Ruth First un Joe Slovo, kas pievienojās ANC). Savā ziņā, kā norādīja Ruramisai Charumbira, kā populācijas, kas Eiropas vēsturē tika uzskatītas par sliktākām savas rases un ādas krāsas dēļ, ebreji un melnie cilvēki gan “pārtraukta baltuma” izpratnē, ko saprot kā Eiropas pārākuma sajūtu. 

Vairāki pasākumi, jo īpaši no auditorijas puses, palīdzēja sniegt konkrētu saturu šai idejai par pienācīgu un sarežģītu atmiņas diskursu. Atbildot uz jautājumu par konkrēta vārda par ebreju genocīdu iemeslu, Michael Rothberg uzsvēra, ka, lai gan ir taisnīgi izmantot vienskaitlīgu vārdu par ebreju genocīdu, citu nacisma upuru vēsturei noteikti ir jāpievērš lielāka uzmanība bez konkurences. Romi ir to vidū — viņu vēstures piemiņa nav atzīta ne tikai nacisma kontekstā, bet arī kā daļa no verdzības vēstures Eiropā. Romi jau 500 gadus Austrumeiropā ir slāvēti cilvēki, atgādinājis Simina Badica: tas nav pilnīgi atcerējies, un rasisms pret šiem cilvēkiem joprojām ir plaši izplatīta realitāte Eiropā kopumā. Auditorijas pārstāvis arī atmiņā atmiņu par Pirmo pasaules karu, kas ir mazāk pamanāms, bet ne mazāk nozīmīgs un daudzslāņains Eiropas atmiņas elements. Austrumeiropā tās gals atbilst daudzu nāciju valstu neatkarībai, savukārt koloniālajā vēsturē un jo īpaši Panāfrikā tam ir svarīga loma. Pasaules karaliskā kara simtgade palīdzēja šīs atmiņas vairāk nodot priekšplānā, un pēdējā laikā Covid-19 pandēmija izbeidza Spānijas gripas amnesiju, kas ir aizmirsta epizode, kura saistīta arī ar Pasaules karu un kura neseno notikumu dēļ vismaz akadēmiskajās aprindās tagad saņems lielāku uzmanību.

Lai saprastu, kā kultūras atmiņa darbojas un palīdz veidot sabiedrības diskursus un mentalitāti, ir nepieciešams un diezgan aizraujoši ņemt vērā vietējā līmeņa aktīvisma lomu — cilvēki dodas uz ielām, lai atgūtu cieņu pret savu pagātni, kā mēs to redzam šodien, jo īpaši ar koloniālajām atmiņām. Mums būtu ne tikai jānovēro, bet arī jāpiedalās šāda veida aktīvismā — jaunu atmiņu radīšanā, sadarbībā ar tām, to attīstīšanā un komplicēšanā. Šāda aģentūra saglabā atmiņu un to, kā tiek veidota vēsture — nevis akadēmiskā vēsture, bet gan vēsture uz vietas: tās abas nav tik atšķirīgas, cik mēs varam domāt.