Debates par tematu “Eiropas pēckara periodi”
Blandine Smilansky, Eiropas vēstures nama mācību departaments
2019. gada 11. februārī Eiropas vēstures nams uzaicināja Oksfordas Universitātes laikmetīgās Eiropas vēstures profesoru Martin Conway, Māstrihtas Universitātes Eiropas un globālās vēstures profesoru Kiran Klaus Patel, Centrāleiropas Universitātes dzimumu studiju profesoru Andrea Pető un Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra pētniecības direktoru Henry Rousso uz paneļdiskusiju “1989 perspektīvā”, kuru vadīja Eiropas vēstures nama direktore Constanze Itzel.
Nesen publicētā grāmata “Eiropas pēckara periodi” 1989., 1945., 1918. gadā ( Martin Conway un Henri Rousso kopā ar Pieter Lagrou no Briseles Universitātes) nodrošināja bagātīgas un stimulējošas diskusijas par vēstures rakstīšanas, vēsturnieka un Eiropas dimensijas lomu vēsturē, pamatojoties uz pārdomām par 1989.–1991. gada notikumiem un to nozīmi Eiropai.
Lai gan diskusijā piedalījās zinātnieki, kas galvenokārt bija nobažījušies par pagātnes pētījumu, debatēs ļoti daudz uzmanības pievērsās pašreizējam laikam. Runātāji skaidri parādīja, kā šajā pastāvīgajā mijiedarbībā starp pagātni un tagadni pastāv vēsture kā veids, kā izpētīt un izprast pasauli, kurā dzīvojam.
Svarīgākie vēstures datumi: kāda ir nozīme?
Dažu gadu vai pat dienu noteikšana par pagrieziena punktiem vēsturē ir diezgan izplatīta prakse, ko var apliecināt daudzas grāmatas. Tas ir diezgan populārs izdevēju, žurnālistu un plašākas sabiedrības vidū; to pat var uzskatīt par sava veida modi vai higiēnu, jo īpaši mūsdienās “memorālās inflācijas” kontekstā. Tas ir gandrīz kā vēstures autors, un viņam ir jāatrod un jānorāda šis svarīgākais brīdis, par kuru viņš var rakstīt. Patiešām, kā uzsvēra Patel, “tas būs atkarīgs no mūsu uzdotajiem jautājumiem, kuru pagrieziena punktu redzēsim”, kas paver daudzas iespējas. Pető aprakstītajā “piesavināšanās” procesā tā sauktās “atmiņas politikas” dalībnieki noteiktos datumos atkārtoti iegulda jaunu saturu, piešķirot tiem nozīmi, kas atbilst viņu ideoloģiskajai un politiskajai programmai.
Tas, ko Eiropas pēckara periodu autori ir centušies darīt, noteikti atšķiras, strādājot ar jēdzienu “periods”, nevis “kustības” un salīdzinot trīs dažādus. Viņi pievērsās pēckara periodiem (vai tā dēvētajiem “sorties de guerre” franču valodā), nevis kara laikiem, ļaujot elastīgāk interpretēt notikumus un procesus, kā paskaidroja Rousso: “Kad strādājat kara laikā, jums ir diezgan stingra hronoloģija, kad jūs strādājat uz pēckara perioda, kur jūs sākat [bet] ne tieši kur jūs dzīvojat.” Pēckara periodi — kaut kas cits vēsturnieks, piemēram, Tony Judt, ko jau studējat iepriekš, bet viņa gadījumā koncentrējoties tikai uz 1945. gadu — tad kļūst vairāk nekā pagrieziena punkts: pēckara periods ir laiks, kad tiek izveidotas jaunas lietas, kas rada apstākļus jaunam ešokam vēsturē.
1989. gads, jauna laikmeta sākums?
Ja Aukstais karš patiešām bija karš, neatkarīgi no tā, cik atšķirīgs bija karš salīdzinājumā ar Pirmo un Otro pasaules karu, un, ja 1989.–1991. gads iezīmēja Aukstā kara beigas, kāpēc neuzskatīt laikposmu pēc 1989. gada kā pēckara periodu? Rousso paskaidroja, kā šis interesants ir izrādījies, piemēram, kad vēsturnieks John Horne, kas ir viens no grāmatas autoriem, piemēro jēdzienu “prātu demobilizācija”, ko viņš sākotnēji izveidoja, lai aprakstītu mentalitāti pēc WWI, laikposmam pēc 1989. gada.
Konveja uzstāja, ka, raugoties pēc 989 gadiem kā pēckara periodu, var piešķirt tiem reālu nozīmi. 1989. gads, protams, nebija “vēstures beigas”, kā daži apgalvoja pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, un tas nenotika Centrāleiropā un Austrumeiropā, jo Rietumeiropas iedzīvotāji tolaik lielā mērā uztvēra. Tas bija veidojošs brīdis visai Eiropai, arī un, iespējams, īpaši Rietumiem. Conway apgalvoja, ka tas, iespējams, bija jauna laikmeta sākums, ko raksturoja (revienotās) Vācijas jaunā centrālā loma, veselu neatkarīgu nāciju valstu (no jauna) izveide, Eiropas kapitālistiskās definīcijas rašanās un Krievijas marginalizācija Eiropas politikā. Vai periodu pēc 1989. gada Eiropas vēsturē varētu uzskatīt par īpašu laikmetu, kas, iespējams, beidzas ar Brexit?
Vēsture un tagadne
Viena vērā ņemama grāmatas iezīme, kas iedvesmoja šīs debates, ir tās regresīvā pieeja attiecīgajiem trim pēckara periodiem, kā norādīts apakšvirsrakstā “Rakstīt vēsturi atpakaļ”. Šī pieeja nav jauna pieeja, kā to atgādināja Rousso, Francijas vēsturnieks Marc Bloch, kurš skaidro, kā vēsturniekam kā indivīdam, kas dzīvo pašlaik, neizbēgami ir anahronisks skatījums uz pagātni. Ņemot vērā pašreizējo vai jaunāko pagātni kā izejas punktu, kā to darījuši Eiropas pēckara perioda autori, var izvairīties no teleoloģiskām pieejām un lineāriem skatījumiem: kārtības maiņa apstrīd cēloņsakarības, kā paskaidroja Patel, un izvirza jaunus jautājumus.
Jautājumam par saikni starp pagātni un tagadni šodien ir jauna nozīme, sacīja Pető savā valstī Ungārijā, bet arī citās valstīs. “Mnemoniskā kara” kontekstā pētnieka stāvokli apdraud iejaukšanās valsts, kas, atsaucoties uz apgalvojumu par faktu atgriešanos, paredz no jauna definēt, kādas ir humanitārās zinātnes, sociālās zinātnes un vēsture. “Pető” brīdināja vēsturniekus un zinātniekus par zinātnes nākotni.
Par Eiropu
Šajā kontekstā kāda Eiropas perspektīva attiecībā uz vēsturi un jo īpaši uz laikposmu pēc 1989. gada pašlaik ir piemērota un piemērota? Conway uzskata, ka Eiropas Savienībai ir grūtības iegūt vēsturiski informētu stāstu par savu tagadni, jo tā kaut kādā veidā ieslodzīja vēstījumu, kas sakņojas 20. gadsimta pagātnē. Viņš skaidro, ka auglīgāk ir aplūkot Eiropas 19. gadsimta vēsturi, lai saprastu, kas notika pēc 1989. gada un kā tas noveda pie tā, ar ko Eiropa saskaras šodien. Laika posmā no 1848 līdz 1870. gadam līdz laikposmam pēc 1989. gada var izmantot analoģiju, piemēram, (jaunu) valstu vairošanos.
Pető galvenais jautājums ir par leģitimitāti, runājot par Eiropas perspektīvu vēsturē. Lai pieņemtu šādu perspektīvu, ir jāatsakās no “izglītotā mezgla” pozīcijas un jāizmanto paškritisms; apsverot alternatīvas, izlaidumus un citus viedokļus, kas līdz šim nav ņemti vērā, rodas jautājums, kā tiek uzdoti vai netiek uzdoti konkrēti jautājumi, pamatojoties uz kāda veida vēlmēm. Šis leģitimitātes jautājums ir īpaši svarīgs laikā, kad to apstrīd jauna izpratne par Eiropas nozīmi un Eiropas vienotību.
Kā uzsvēra Rousso, šodien, piemēram, vairs nevar rakstīt par Eiropas vēsturi kā politiskās utopijas stāstu, jo tā ir kustība, kas gūst zināmu progresu un kas lielā mērā balstās uz pieņēmumu, ka Eiropa ir veidota, lai izvairītos no kara. Atskatoties uz Eiropas integrācijas vēsturi, var palīdzēt izvairīties no šā slazda: līdz septiņdesmito gadu beigām, astoņdesmito gadu sākumam, Eiropas Kopiena šajās dienās bija tikai viena no daudzām politiskām iespējām un diezgan maz ticama, kā Patel paskaidroja: “starptautiskās sadarbības novēlots posms”. Tāpēc tas nebija tik izšķirošs faktors, lai panāktu mieru Eiropā: pēckara noregulējums lielā mērā tika pabeigts līdz brīdim, kad sākās Eiropas integrācija. Eiropas Kopienai drīzāk bija būtiska loma ar jūtamu ietekmi uz sociālo mieru vēlāk, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, jo īpaši saistībā ar dienvidu paplašināšanos, radot veidus pārejai uz demokrātiju.
Visi runātāji atzina, ka mēs dzīvojam nemierīgos laikos, saskaroties ar jaunu realitāti, noteikti destabilizējošu situāciju, ja aplūkojat diskursu par Eiropu un pašu Eiropas integrācijas projektu. Vai mēs kā muzeju profesionāļi un zinātnieki, kas strādā ar mūsdienu Eiropas vēsturi un strādā pie tā, lai “eiropeizētu” viedokļus par pagātni, vai mēs nedaudz atpaliekam, dzīvojot pēdējā laikā pirms 10 gadiem vairāk nekā šodien? Kā mēs varam runāt ar cilvēkiem, kuri ir zaudējuši savu izpratni par Eiropu un tādējādi uzskata to par realitāti, kas izzūd?
Diskusija parādīja, ka, ja var apgalvot, ka 989 gadi Eiropā ir atsevišķs vēsturisks periods ar savām iezīmēm, tagad tas ir beidzies un ka nav nedz pietiekami, nedz lietderīgi mēģināt un domāt par 21. gadsimta Eiropu analoģiskā veidā kā vienkārši jaunu nodaļu tajā pašā mācību grāmatā, nevis veselu jaunu mācību grāmatu.
Eiropas vēstures namā notikušajās debatēs tika izvirzīts jauns jautājums, kas joprojām ir atvērts apspriešanai: Vai pašlaik mēs esam pirmskara periodā vai pēckara periodā? Vai mēs pat esam kara laikā?