Cerība klasē: skolotāji raksta Eiropas nākamo nodaļu
Muzeja mācību komandas pārstāvji Laurence un Guido skaidro “Hope manifesta” kolektīvo rakstīšanas procesu.
“Cerību manifests” tika izsludināts 2026. gada 27. maijā EuroClio 32. gadskārtējā konferencē: Vēsture un cerība — pārmaiņu apguve, kas organizēta kopā ar Eiropas vēstures namu. To var lejupielādēt šajā tīmekļa vietnē.
Turpmāk minēto interviju veica Missions Publiques — Eiropas organizācija, kas specializējas pilsoņu vadītos apspriešanās procesos. Darba braucieni “Publiques” tika iesaistīti, lai izstrādātu un veicinātu līdzdalības procesu 2026. gada EuroClio ikgadējā konferencē, ļaujot skolotājiem kopīgi sagatavot “Hope Manifesto” kolektīvo tekstu. Šis process tiek izveidots ciešā sadarbībā ar Eiropas vēstures nama Mācību komandu, nodrošinot tā pedagoģisko pamatu un saskaņotību ar konferences izglītības mērķiem.
Missions Publiques (MP): Kāpēc Eiropas vēstures nams izvēlējās šo brīdi, lai konferences ietvaros uzsāktu Cerību manifesta iniciatīvu?
Guido: Pirms trim gadiem mēs sākām plaša mēroga novērtēšanu, sadarbojoties ar 1000 skolotājiem, lai noteiktu, kas trūkst viņu ikdienas praksē — vai tās būtu mācīšanās nepilnības, materiālu trūkums vai nepilnības viņu mācību programmā. Kad bija apzinātas galvenās mācību vajadzības, mēs sākām izstrādāt digitālo rīkkopu ar resursiem, ko skolotāji var tieši izmantot klasē. Kļuva arī skaidrs, ka ap šo darbu veidojas kopiena. Skolotāji vēlējās saglabāt saikni, dalīties domās un ciešāk sadarboties ar mums. Tieši tāpēc mēs organizējām plašu konferenci, kurā viņi varēja tikties, dalīties paraugpraksē un izpētīt jaunas pieejas, lai atbalstītu viņu mācīšanu turpmākajos gados. Šajā konferencē Cerību manifests ir instruments kolektīvām pārdomām — skolotāji turpmākajos gados var turpināt darbu un integrēties savā praksē.
Laurence: Viens no novērtējuma ziņojuma rezultātiem bija tāds, ka, jautājot skolotājiem, kas vislabāk darbojās, lai risinātu tādus jautājumus kā Eiropas vēsture, Eiropas integrācija, atmiņas loma vai multiperspektivitāte (visi ir būtiski tam, ko mēs darām Eiropas vēstures namā), viena no efektīvākajām pieejām bija tā, ko mēs varētu dēvēt par “pozitīvo vēsturi”. Tas nenozīmē, ka ir jāizvairās no sarežģītas vēstures. Tas nozīmē, ka pret to jācīnās, izmantojot konstruktīvu skatījumu — empātiju, solidaritāti, personīgās dienasgrāmatas un individuālus stāstus.
MP: Kas, jūsuprāt, ir visinteresantākais un, iespējams, arī visjutīgākais attiecībā uz darbu ar cerībām Eiropā šodien?
Laurence: “Pozitīvas vēstures” pasniegšana nenozīmē virspusēju optimismu; runa ir par to, lai cilvēkiem radītu piederības sajūtu. Tā arī rada kopīgu valodu un kopīgu veidu, kā iesaistīt jaunākās paaudzes, dodot tām iespēju rīkoties, palikt spēlē un saglabāt iesaisti kā pilsoņiem un pārmaiņu veicinātājiem. Mums ir sava novērtēšanas sistēma, bet mēs to varam arī sasaistīt ar tāda veida argumentu, ko izstrādājis Rutger Bregman: pastāvīgi prognozējot katastrofu, mēs riskējam pastiprināt bezcerību un distancēšanos. Tas attiecas, piemēram, uz klimata pārmaiņām. Turpretī, izceļot ticamus pārmaiņu ceļus, palielinās mūsu ietekmes potenciāls. Skolotāji uzskata, ka lavīnveida ietekme ir īpaši nozīmīga. Vēstures skolotājs, kas piedalās šajā konferencē vai lasa Cerību manifestu, katru gadu var strādāt ar 100–150 skolēniem, un pirms viņiem var būt gadu desmitiem ilga mācīšana. Tas ir milzīgs tvērums.
Guido: Šodien mēs dzīvojam nedaudz ciniskā un polarizētā pasaulē. ES saskatu cerību kā kaut ko tādu, kas var palīdzēt pret to cīnīties. Konkrēti, izstrādājot konferences programmu, mēs pētījām, kā radīt cerību sajūtu visos elementos: runātāji, ievadvārdi, darbsemināri gandrīz kā zāles pret cinismu un polarizāciju.
MP: Jūsu konferenču programma ir ļoti vērienīga, lai risinātu sarežģītus jautājumus, jo īpaši mācīšanas un vēstures jomā. Kā jūs veidojāt programmu un kā jūs integrējāt šīs dažādās dimensijas?
Guido: Mēs izraudzījāmies runātājus un galvenos dalībniekus, kuri, mūsuprāt, patiešām varētu izvirzīt priekšplānā šo “cerību medicīnu”. Darbsemināros mēs sadarbojāmies ar EuroClio un izsludinājām uzaicinājumu sniegt ieguldījumu ar skaidru satvaru, uzaicinot skolotājus, organizācijas un citus dalībniekus, kuri arī uzskata cerību par noderīgu pieeju. Tas padarīja to par patiesi augšupēju procesu: mēs nenoteicām tikai programmu. Kopumā mums ir aptuveni 40 darbsemināri, kas veido daudzveidīgu ieguldījumu kopumu, kurš saskaņots ar mūsu noteiktajiem pīlāriem. Piemēram, liela uzmanība tiek pievērsta rasisma apkarošanai, kas ir viens no programmas galvenajiem pīlāriem, kā arī demokrātijai un pilsoniskuma vērtībām.
Laurence: Temati ir vērsti uz multiperspektivitāti, demokrātiju un Eiropas vērtībām, kā arī rasisma apkarošanu, jo īpaši tāpēc, ka mēs atveram pagaidu izstādi (“Postcolonial?”), kas ir daļa no programmas. Šīs tēmas ir atspoguļotas arī Eiropas vēstures nama digitālajā mācību platformā HistoriCall, kas nodrošina lietošanai gatavus resursus skolotājiem visā Eiropā 24 valodās. Šajā sakarā konferences laikā mēs sākam divus jaunus moduļus: “Kas ir rasisms?” un “Trust or Trash”, attiecīgi koncentrējoties uz rasisma apkarošanu un medijpratību. Četru dienu laikā šīs tēmas ir iekļautas plašākā mācību ceļojumā. Mēs esam iekļāvuši arī kultūras programmu, jo pasākums notiek Briselē un daudzi skolotāji ierodas no ārvalstīm. Tā viņiem sniedz vērtīgu iespēju labāk izprast Beļģijas kontekstu, iepazīt citus muzejus Briselē un apmeklēt dažādas skolas.
Šis slēptais dārgais, skolotāju aizrautība, ir tas, ko mēs cenšamies izvirzīt priekšplānā.
MP: Kāpēc jau no paša sākuma līdzradīšana bija tik svarīga Cerību manifesta daļa?
Guido: No pieredzes mēs uzzinājām, ka vislietderīgākās lietas, ko varam piedāvāt, ir šādas: pirmkārt, mācību materiāli, ko viņi var tieši izmantot; otrkārt, konference, kurā tās var apmainīties ar paraugpraksi; un, treškārt, manifests. Nebūtu ne piemēroti, ne saprātīgi pieņemt, ka mēs vislabāk varam noteikt šāda manifesta saturu. Trīs konferences dienas mēs nodrošinām skolotājiem aģentūru un platformu tā kopīgai veidošanai: lai noteiktu, kas viņiem ir vissvarīgākais. Pēc tam mūsu uzdevums ir veicināt un savienot: palīdzēt virzīt šo manifestu uz priekšu un nodrošināt, ka tas sasniedz pareizos cilvēkus. Mēs uzaicinājām Komisijas locekli un CULT komitejas priekšsēdētāju saņemt manifestu un atbildēt uz to.
Laurence: Tas ir arī vienkārši veids, kā mēs strādājam formālajā izglītībā. Kad izstrādājam HistoriCall — mūsu digitālos moduļus –, mēs sākam ar priekšizpēti, pēc tam izstrādājam prototipu, pēc tam divu nedēļu laikā izmēģinām to ar aptuveni 100 skolotājiem no 20 valstīm, sasniedzot 1000–1500 skolēnus, un pēc tam iepazīstinām ar rezultātiem. Šīs kolektīvās pārdomas ir vieta, kur jūs patiesi saskatāt šīs pieejas spēku: saplūst ziemeļu, austrumu, rietumu, dienvidu un Eiropas centra balsis. Hope manifests to paplašina, piešķirot vēl lielāku rīcības brīvību un līdzatbildību šajā kolektīvās radīšanas brīdī. Skolotājiem patiesi patīk strādāt kopā, novērtēt uzdotos jautājumus un lepoties ar līdzatbildību.
Skolotāji ir klases skolotāji: viņi vislabāk zina, kas tur notiek. Mūsu uzdevums ir viņus atbalstīt.
MP: Ko jūs vēlētos dalībniekiem atņemt no šīs pieredzes?
Laurence: ES ceru, ka viņi būs lepni par to, ko ir kopīgi radījuši, un lepni par to, ka pierādīs, ka šāda mēroga sadarbība ir iespējama starp valstīm un kontekstiem. Skolotāji pavada savu dienu, aicinot skolēnus strādāt kopā; tagad mēs prasām to pašu. Un tā vietā, lai vienkārši klausītos profesionālās pilnveides dienā, viņi paši veidos saturu. Šī atbildības sajūta ir tā, ko es ceru, ka viņi uzņemsies kopā ar viņiem.
Guido: ES to atkārtoju. ES ceru, ka viņi patiesi pieņems cerību: nevis naivs optimisms, bet gan pretlīdzeklis bezcerībai. Alternatīva cerībai ir bezcerība, un tieši no tā mums ir jāizvairās. Manuprāt, cerība ietver kritiskas pārdomas, sadarbību un atvērtību pārmaiņām un uzlabojumiem. Ja skolotāji pamet šo konferenci ar šo enerģiju, šī iesaistes sajūta un tas, ka manifests kļūst par kaut ko tādu, ar ko viņi var dalīties un uz ko balstīties, būtu liels sasniegums.