2020. gada 1. jūlijā Eiropas vēstures nams priecājas rīkot pazīstamā vēstures profesora un autora Timothy Snyder tiešsaistes lekciju. Auditorija no visas pasaules ieradās mūsu tiešraides straumē, lai apmeklētu šo virtuālo lekciju. Pašreizējās Covid-19 krīzes apstākļos profesors Snyder izpētīja, kā postimperiāls vēsturiskais konteksts un diskurss dažādā mērā un dažādos veidos ir ietekmējuši Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienības reakciju uz pandēmiju.

Timothy Snyder uzskata, ka pašreizējā krīze Amerikas Savienotajās Valstīs ir paredzams rezultāts pašreizējās administrācijas centieniem atgriezties pie valsts statusa. Šī vēlme ir tik dziļi ietekmējusi ar pandēmiju saistīto retoriku, ka tā ir atstājusi valsti nespēju un nevēlēšanos uz krīzi reaģēt ar pienācīgiem pasākumiem, baidoties, ka tas varētu apdraudēt ideju, ka nacionālā valsts patiešām nav bez trūkumiem. Uzstājot uz šo nevainojamību un vainojot citas tautības, profesors Snyder skaidroja, ka tā ir pēcimperiālas retorikas kopīga iezīme.    

Pievēršoties Eiropas lietai, profesors Snyder uzsvēra, ka nesenās aptaujas parādīja, ka lielākā daļa ES iedzīvotāju piekrīt, ka pašreizējos apstākļos Eiropas Savienība būtu jāstiprina. Kas ir Eiropas Savienība, kas eiropiešiem atvieglo tādas krīzes pārvarēšanu kā Covid-19 pandēmija? Snyder uzskata, ka īsa atbilde uz šo jautājumu ir tāda, ka Eiropas Savienība, šķiet, labāk atbild uz jautājumu par to, kas jādara pēc impērijas. Tomēr viņš arī apgalvoja, ka risks un problēma Eiropai ir “saprātīga stāvokļa piedeva”. Stāsta par to, kā Eiropas Savienība izveidojās, vienkāršība “pēc diviem pasaules kariem bija vēlamāka miers, un tāpēc valstis sāka sadarboties”, Snyder uzskata, ka tas ir ļoti kaitīgs — tas ir tikai “cits nacionālais mīts augstākā līmenī”. Uzstājot, ka Eiropas projekta pamatā ir valstis, kas ir mācījušās no vēstures un pagātnes kļūdām, apdraudot Eiropas projektu. Pamanāmi Snyder apgalvo, ka Eiropas Savienības dibinātājvalstis to agrāko impēriju dēļ nekad nav bijušas valstis, bet vēstures gaita lika tādām valstīm kā Francija un Vācija meklēt ekonomisku un politisku partnerību pēc tam, kad tās zaudēja savas impērijas, kas galu galā noveda pie Eiropas integrācijas. Noslēguma argumentos profesors Snyder atgriezās pie sava sākuma un apgalvoja, ka, tā kā Eiropas valstis izvēlējās aliansi pār nacionālajām ideoloģijām un izolētību, kas var raksturot valstiskumu, šķiet, ka ES vismaz īslaicīgi ir labākā spējā pārvarēt tādu krīzi kā pašreizējā pandēmija. 

Savas lekcijas beigās profesors Snyder atbildēja uz dažiem skatītāju jautājumiem.

Skatītājs lūdza profesoru Snyder piedāvāt savu viedokli par Austrumeiropas populistiem gadskārtā nacionālai valstij. “ES domāju, ka tā ir luksusa nostāja,” teica Snyder, paskaidrojot, ka dažkārt ES valstis mēdz aizmirst, kāpēc tās pievienojās Savienībai — dažās Austrumeiropas valstīs tā bija izvēle starp Krievijas imperiālismu un integrāciju, un daudzas valstis to izvēlējās labklājības un drošības apsvērumu dēļ. Timothy Snyder pauda bažas par to, kā populisms un tā centieni slavināt dažus valsts pagātnes periodus ietekmē izglītību un ilgtermiņa politiskās sekas.

Atbildot uz jautājumiem par Eiropas (post) imperiālo vēsturi, profesors Snyder pauda spēcīgu vēstījumu: “Padarīt Eiropas vēsturi (...) sarežģītāku, bet arī lielāku un lielāku, iekļaujot imperiālo daļu”. Viņš izmantoja Robēra Šūmana (Robert Schuman) piemēru — būtisku Eiropas integrācijas vēstures figūru, kurš, atceroties, bija arī kara valsts ārlietu ministrs (Indochina) laikā, kad viņš nāca klajā ar slaveno deklarāciju.

Profesors Snyder uzskata, ka ES būtu jāapzinās sava pamata realitāte: ko darīt pēc impērijas? Tas nozīmē neapmierinātību ar lepnumu par dibinātājmītu (karš nekad atkal) un sāpīgā (koloniālisma) risināšanu. Tad varbūt Eiropa, meklējot vēstījumu, spēs sev veidot “stāstu ar nākotni”, kurā aplūkotas 21. gadsimta problēmas. 

Skatīt profesora Timothy Snyder lekciju.