Pa īstam viltots

Izstāde iepazīstina ar viltojumiem vēstures gaitā, aprakstot konkrētos vēsturiskos apstākļus, kas izskaidro, kā tie tika radīti, to intereses un motivāciju, to ietekmi un to, kā tie galu galā tika atklāti. Mūsu mērķis ir parādīt, ka viltojumiem ir vēsturiski senas tradīcijas un tie nav atrodami mūsdienās vien. Mēs arī apsveram, kā veidot noturību pret mēģinājumiem maldināt un maldināt.

Izstāde “Fake for Real Exhibition — A Birdseye View”

Šajā epizodē mēs aplūkosim to, kā cilvēki agrāk dzīvoja pasaulē, ko ieskāva nefalsificējami reliģisko pārliecību rāmji. Kā viņi varēja droši zināt, kas ir taisnība? Gadsimtu gaitā politika un reliģija ir viena otru savstarpēji balstījušas cīņā par varu un leģitimitāti. Katrā laikmetā tiek viltots tas, ko vērtē visaugstāk, tādēļ slaveni viltojumi viduslaiku Eiropā bija spēcīgi saistīti ar reliģiju.

“Godprātīgi viltojumi” — Eiropas vēstures nama virtuālo ekskursiju sērija

Cilvēkiem ir dabiska tieksme pētīt un mēģināt izprast pasauli ap mums, labāk izprast to, izmantojot mums pieejamās metodes. Tagad mēs pievērsīsimies pakaļdarinājumiem un viltojumiem, kas saistīti ar Eiropas iedzīvotāju apvāršņa pakāpenisku paplašināšanos: no ģeogrāfiskās izpētes līdz mūsdienu zinātnes atklājumiem.

“Zinātnes viltošana” — Eiropas vēstures nama virtuālo ekskursiju sērija

Tagad mēs atrodamies nodaļā, kas veltīta aizraujošajam nācijas veidošanas laikmetam. Un 19. gadsimts Eiropā bija satricinājumu un pārmaiņu laiks. Impērijas sabruka, un uz to drupām tika būvētas jaunas nācijas. Šajā izstādes sadaļā jūs atklāsiet patriotiskus viltojumus, sazvērestības teorijas un viltotus pierādījumus, kas izmantoti Dreyfus tiesas procesā.

“Patriotiskie viltojumi un sazvērestību teorijas” — Eiropas vēstures nama virtuālo ekskursiju sērija

Iespējams, esat dzirdējuši aforismu: pirmais kara upuris ir patiesība. Lai gan mēs precīzi nezinām šī aforisma izcelsmi, mums ir jāatzīst, ka tas ir trāpīgs. Šajā izstādes sadaļā aplūkosim kara laikā izmantoto pakaļdarinājumu un viltojumu veidus un viltošanas “pozitīvo” pusi: ētisku viltošanu un likumīgus pakaļdarinājumus.

“Fake for Good” — Eiropas vēstures nama virtuālo ekskursiju sērija

Šajā epizodē mēģināsim atbildēt uz vairākiem jautājumiem. vai pie varas esošajām personām ir iespējams dzēst no vēstures annālēm visas liecības par kāda cilvēka pastāvēšanu? Kāpēc šādas darbības ir saistītas ar valsts propagandu?

“Manipulēšana ar atmiņu” — Eiropas vēstures nama virtuālo ekskursiju sērija

Šajā pēdējā epizodē mēs aplūkojam aktuālākus jautājumus — cilvēku brīvību rakstīt un publicēt visu, ko viņi vēlas. vai tās ir absolūtas tiesības vai arī būtu jāparedz kādi ierobežojumi? Vai daži teksti ir tikai postoši, vai arī vienmēr ir vērts aizsargāt vārda brīvību? Droši vien esat dzirdējuši par naida runu un viltus ziņām interneta un sociālo plašsaziņas līdzekļu kontekstā, bet šī diskusija nebūt nav tik jauna...

“Viltus ziņu attīstība” — Eiropas vēstures nama virtuālo ekskursiju sērija

2020. gada Cilvēktiesību dienā ielūkojāmies mūsu izstādē “Fake For Real” (“Viltošanas vēsture”), lai izpētītu, kā vārda brīvība, viltus ziņas un dezinformācija savijušies Eiropas vēstures gaitā.

Ar kuratoru Joanna Urbanek

Savā otrajā video par Cilvēktiesību dienu pievienojieties mums izstādē “Fake For Real”, lai redzētu, kā Dreyfus lieta un antisemītisma akti iedragāja tiesības uz taisnīgu tiesu, radot starptautisku skandālu.

Ar kuratoru Simina Badica

Emperora Geta marmora galva vandalizēta pēc damnatio memoraie — The Roman Empire darbības, ap 200 A.D.

Vēloties apvienot reliģiju un politisko varu, lielākā svētlaime romiešu imperatoram bija viņa dievināšana — viņš vēlējās kļūt dievišķs un nemirstīgs. Turpretī visbargākais sods bija piespiedu kārtā tikt dzēstam no vēstures. Mūsdienu laikmetā šo praksi apzīmē ar jēdzienu “damnatio memoriae”. Nosodītie tika dzēsti no vēstures reģistriem, viņu testamenti tika anulēti un iznīcināts viss, kas par viņiem atgādināja. Imperatora Getas gadījums — viņš tika noslepkavots pēc sava brāļa un līdzvaldnieka Karakallas pavēles — nāvessods tika piespriests pat par to vien, ka tika pieminēts viņa vārds.

© Fondazione Musei Civici di Venezia, Itālija

Īss pārskats ar ilustrāciju, kurā redzams Saint Martial, kas apmeklē klaipu pavairošanu — Burgundija, pēc 1481. gada

Hronists Šabaņas Ademars apgalvoja, ka Svētais Marciāls, 3. gadu simteņa bīskaps, kas apglabāts Limožā, patiesībā ir bijis viens no apustuļiem. Ademars pārliecināja daudzus, tādējādi uzlabojot Sanmarciāla abatijas pretižu, tomēr klejojošais mūks Kjuzas Benedikts apšaubīja so stāstu, jo nerada tam apstiprinājumu agrākās kristiešu tradīcijās.

© Les silos, maison du livre et de l’affiche, Ville de Chaumont, Francija

Rīce, “cilvēka zivs” — Japāna, 1800–1823

Kartogrāfi un rakstnieki savus darbus bieži ilustrēja ar jūras briesmoņu un izfantazētu radījumu attēliem, kuri esot parādījušies vai pat uzbrukuši jūrniekiem. Pat Kolumbs apgalvoja, ka esot redzējis trīs nāras, kas nemaz “nav tik skaistas, kā tās ir attēlotas”. Gadsimtā japāņu“nāras” joprojām tika prezentētas kā unikāli apskates objekti Eiropas un Amerikas retumu kabinetos un muzejos. Japāņu kultūrā cilvēkam-zivij piedēvēja mistiskas spējas. Papīra masa un kokvilna, kas klāj koka struktūru, kopā ar (liellopu) zarnām, cilvēka matiem, haizivs žokļa daļām un zivs ādu.

© Nationaal Museum van Wereldculturen, Nīderlande

Witches āmurs — Rokas medību rokasgrāmata — Frankfurte, 1588

Iespiedmašīnas izgudrošana ap 1440. gadu izraisīja informācijas un dezinformācijas plūdus. Nepietiekama satura kontrole izraisīja bažas, kas salīdzināmas ar mūsdienu bažām par viltus ziņām, realitātes izkropļošanu un naidīgiem izteikumiem. Drukas revolūcijai bija daudzi upuri. Vajāšanas vilni izraisīja vajāšanas vilnis un vairāk nekā divu gadsimtu laikā gāja bojā tūkstošiem, domājams, vājdzirdīgu tekstu popularitāte. Tajā pašā laikā arvien vairāk izglītoto eiropiešu ieguva piekļuvi grāmatām, brošūrām un laikrakstiem, kas deva viņiem iespēju iegūt pilsoniskās brīvības un mainīt vēstures gaitu.

© Eiropas vēstures nams, Beļģija

Anonīma piezīme, kurā farmaceits Deivids Welmans tiek apsūdzēts vilcināšanās un vilka statusā — Lemgo, 1642

Pēc vietēja strīda Lemgo pilsētā vācu valodā parādījās daudzas tādas piezīmes kā šī. Pēc divām tiesas prāvām Welman tika izpildīts nāvessods.

© Stadtarchiv Lemgo, Vācija

Piltdown cilvēks

Uz zinātni balstītu empīrisku pētījumu mērķis ir noskaidrot faktus. Tomēr zinātnieki bieži vien savos darbos ir neobjektīvi. Daži tīši izplata sagrozītus pētījumus personīga labuma gūšanai. Viens no tādiem zinātniekiem bija Čārlzs Dousons. Dzirdīgas ausis viņš atrada starp paleontologiem, kas vēlējās gūt apstiprinājumu paši savām teorijām, un, lai atklātu patiesību par 1912. gada Piltdaunas cilvēka meliem, bija nepieciešami 40 gadi. Šis piemērs ir apliecinājums zinātniskās metodes ticamībai. Pretēji reliģijai vai ideoloģijai zinātnes atziņas var vai nu atspēkot, vai pierādīt.

Belgique Karalisko zinātņu institūts (Institut Royal des Sciences Naturelles de Belgique). © Bernard Fontanel, DEC.

Johan Frederik Clemens, Kopenhāgena, 1787, Ossian’s Swan Song gravēšana

Vēsture, literatūra un māksla kļuva par svarīgiem politiskiem līdzekļiem nacionālās identitātes veidošanā 18. un 19. gadsimtā Eiropā. Vēlme “noskaidrot neskaidrības” bija iemesls daudziem viltojumiem. Visos “atklājumos” bija centieni noskaidrot pēc iespējas senāku nācijas vēsturi, un tad tajos tika pasludināta tās kultūras pārākums. Par daudziem atklājumiem vēstīja nacionālie “homēri”, kas apgalvoja, ka konkrētā nācija ir indoeiropiešu civilizācijas šūpulis. Pat pēc tam, kad noskaidrojās, ka šie vēstījumi nav patiesi, tiem joprojām bija ievērojama ietekme.

© Eiropas vēstures nams, Beļģija

Zionu vecāka gadagājuma cilvēku protokolu tulkojums čehu valodā — 1925. gads

Sazvērestības teorijā tiek apgalvots, ka dažas slēptas, ļoti ietekmīgas cilvēku grupas ir dramatisku un šķietami neizskaidrojamu notikumu cēlonis. Zionas vecāka gadagājuma cilvēku protokolos, kas publicēti Csarist Russia 1903. gadā, tika apgalvots, ka tie atklāj ebreju plānus dominēt pasaulē. Šī viltošana sazvērestības teorijas veidā ir kļuvusi par pēdējo simts gadu ietekmīgāko antisemītisku tekstu. Lai gan tā drīz tika atmaskota, idejas izplatījās, radot postošas sekas.

© Eiropas vēstures nams, Beļģija

Plakāts, kurā izskaidrota Dreyfus lieta “Ceļotāja vēsture” Francijā, 1899. gads

Gadā tika atrasts dokuments par Francijas militāro noslēpumu pārdošanu Vācijai. Noziegums nevarēja palikt nesodīts. Pret vienīgo ebreju virsnieku Francijas armijas ģenerālštābā Alfrēdu Dreifūsu steidzami tika celta apsūdzība. Uz viltotu dokumentu, “slepenās lietas” un nepatiesu “ekspertu atzinumu pamata” Dreifūsu apsūdzēja nodevībā un notiesāja ar militārās pakāpes atņemšanu un neatgriezenisku deportāciju. “Dreifūsa lieta” sadalīja Franciju, pastiprināja antisemītismu un atklāja tiesu sistēmā pastāvošos aizspriedumus.

© Eiropas vēstures nams, Beļģija

Rīki, ko izmanto, lai pretotos personas apliecību centrā Amsterdamā — okupētā Nīderlande, 1941–44

Pildspalva, gumijas zīmogs, rakstāmmašīna, acetons. Otrā pasaules kara laikā šie priekšmeti bija drosmīgu cilvēku rokās. Visā Eiropā disciplinēta birokrātija ļāva nacistu okupācijas režīmam identificēt, deportēt un iznīcināt miljoniem ebreju un ikvienu, kas tika uzskatīts par nevēlamu. Jaunas identitātes iegūšana nozīmēja izvairīšanos no nokļūšanas koncentrācijas nometnēs. Viltoti dokumenti ļāva veikt pārdrošu sabotāžu un spiegošanu. Ar pareiziem dokumentiem bija iespējams šķērsot robežas, bet viltotas pārtikas kartītes glāba cilvēkus no bada.

© Verzetsmuseum, Amsterdama, Nīderlande

Paradummy, ko izmantoja Nīderlandes atbrīvošanas laikā — 1945. gads

Pirmoreiz neīstus izpletņlēcējus (“paradummies”) izmantoja Beļģiju un Nīderlandi okupējošie Vācijas spēki 1940. gadā, lai novērstu uzmanību no vietām, kur tika izsēdināti īsti karavīri. Bija paredzēts, ka izpletņlēkšanas manekeni pašiznīcināsies, tāpēc ir palikuši tikai daži.

Fries Verzetsmuseum, Nīderlande © Collection Stichting Verzetsmuseum Fryslân

Han van Meegeren, Christ un sievietes, kas uzņemtas pieaugušajā — Nīderlande, ap 1942. gadu

Hermanis Gērings par šo darbu apmaksāja 1650000 ģilžu, pārliecinājies, ka viņš iegādājās Johannesa Vermeera gleznu. Hans van Megerens ieguva miljonus, pārdodot savas gleznas kā holandiešu vecmeistaru darbus. Tāpat viņš piemānīja mākslas ekspertus un nacistu kolekcionārus. Kad pēc kara viņam draudēja apsūdzības par sadarbību, viņš atzinās sīkā viltošanas noziegumā. No nodevēja viņš piepeši kļuva par nacionālo varoni, cilvēku, kurš piekrāpis Gēringu. Tomēr, iespējams, šī lieliskā publiskā tēla radīšana bija viņa pēdējais izcilais triks! Eļļa uz audekla.

© Museum de Fundatie, Nīderlande

Čība no viltota tradicionālā Burberry rūtainā auduma

Viltotāji nešauboties pārvērta kapitālā patērētāju sabiedrības liekulību, kuru raksturo vēlme iegādāties arvien vairāk jaunu preču par zemāku cenu, vienlaikus demonstrējot statusu, unikalitāti un autentiskumu. Tomēr, jo vairāk viltojumu tiek atklāti, jo vairāk tie rodas no jauna! Ir pat radusies īpaša “ironiskās iepirkšanās” tendence, kas izpaužas kā priekšrokas došana tieši viltojumam, nevis autentiskai precei, tādējādi paužot protestu pret kapitālismu. Nākamajos stendos varat aplūkot apzināti veidotus viltojumus: mākslīgo kažokādu, mākslīgos dimantus un vegānisku ādu.

© Musée de la Contrefaçon, Parīze, Francija

Roger Pfund “nepaņemama” banknote — Ženēva, 2012. gads

Pasaules otrais senākais arods — naudas viltošana — ir tikpat sens, cik pati nauda. Senatnē naudu parasti viltoja, veidojot monētas no dārgmetāla un parastā metāla sakausējuma un tad pārklājot tās ar plānu zelta vai sudraba kārtiņu. Pilnveidojoties naudas kalšanas un drukas tehnoloģijām, arī viltotāji kļuva arvien izveicīgāki. Kopš brīža, kad apritē parādījās banknotes, gan naudas veidotājiem, gan viltotājiem, cenšoties savstarpēji pārspēt vieniem otrus, arvien jāpilnveido savas mākslinieciskās un tehniskās prasmes.

Naudas viltošanas senā vēsture nav nodalāma no dizaina attīstības un zinātnes sasniegumu vēstures. Šī banknote pašlaik ir labākais mēģinājums iegūt “nepaņemamu” naudu. Rodžera Pfunda rūpīgi izstrādāto grafisko risinājumu papildina paši mūsdienīgākie šobrīd pieejamie drošības elementi — pretviltošanas iespiedkrāsa, difraktīvā josla, SPARK, sietspiedes iespiedtehnoloģija un caurspīdīgs polimēra substrāts.

© Numiservices Collection, Šveice

Covid-19: Infodēmija

Pasaules Veselības organizācija ir secinājusi: “2019. gada nCoV uzliesmojumu un reakciju papildināja masveida “infodēmija” — informācijas pārpilnība — daži precīzi, bet daži — ne, kas apgrūtina cilvēku iespējas atrast uzticamus avotus un uzticamus norādījumus, kad tie ir vajadzīgi. Bet kas gan ir “infodēmija” un kā tā ir saistīta ar Covid-19 pandēmiju?

Šajā intervijā organizācijas “EU DisinfoLab” pārstāvis Aleksandrs Alafilips runā par informācijas asimetriju, maldinošu informāciju un konspirācijas teorijām saistībā ar koronavīrusa uzliesmojumu. Viņš uzsver turpmāko ietekmi uz sabiedrību un medijiem, kā arī pasākumus, kurus cilvēki var veikt, lai mazinātu infodēmijas izplatīšanos.

“Mūsu burbuļos”

Sociālo mediju platformas ir lieliski piemērotas, lai savienotu cilvēkus, taču tās arī palīdz radīt tā dēvētos “filtru burbuļus”. Tās atlasa informāciju un piedāvā mums lietas, kuras esam jau apstiprinājuši un atzinīgi novērtējuši iepriekš. Šie filtri rada ilūziju par visu ainu, lai gan patiesībā mēs joprojām esam aprobežojušies ar ierobežotu plašsaziņas līdzekļu vidi, kas tiek kopīgota galvenokārt ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Tā kā šādi burbuļi nedod daudz iespēju atšķirīgiem viedokļiem un alternatīviem avotiem, tie nodrošina auglīgu augsni izdomājumu izplatībai un uzplaukumam.

© Eiropas vēstures nams, Brisele, Beļģija

Viltoti iebrucēji

Noskaidrojiet, vai varat pamanīt maldinošu informāciju. Šajā mūsu izstādes interaktīvajā daļā izmantojiet kontrolpaneli, lai likvidētu tos sociālos medijus un ziņu ierakstus ar maldinošu informāciju, pirms tie sasniedz ekrāna apakšu. Ļaujiet brīvi virzīties uzticamām ziņām vai sašaujiet tās ar zaļām lodēm. Rūpīgi izpētot fotoattēlus, virsrakstus un parakstus zem tiem, jums būs vieglāk atšķirt faktu no fikcijas.

© Eiropas vēstures nams, Brisele, Beļģija

Frederick Burr Opper “Puck” ilustrācija

“Reportieri” stāsta par dažādiem stāstiem, no kuriem daži tiek dēvēti par “viltus ziņām”. Šis termins pirmo reizi parādījās ASV presē 19. gadsimta beigās.

© Kongresa bibliotēka, 1894, Ņujorka, Amerikas Savienotās Valstis