Radošuma

Zirgs pūstā stiklā ar dekoratīviem elementiem, kas ir vērpti un apstrādāti ar knaiblēm. Gabals, ko stikla strādnieks radījis brīvā laika laikā.

Šis stikla zirgs ir Ljēžas pūstā stikla rūpniecības mantojums, kas ir starptautiski atzīts tās zinātības dēļ.

Nav zināms.

Starppauzē starp pasūtījumu izgatavošanu stikla pūtēji praktizētu ar šķēlumiem no taisnstūra stikla. Tā vietā, lai tos izmestu, viņi izmantoja savu iztēli, lai izveidotu stikla izstrādājumus, kas pazīstami kā “bousillé” gabali, piemēram, šis zirgs.

Materiāls

Daudzkrāsains pūsts stikls un caurspīdīgs vērpts stikls

Dimensija

15 × 6 × 20 cm

Inventarizācijas numurs

5052740

Autortiesības

Ljēžas province — Valonijas dzīves muzejs

Statuss

Glabāšanā

Attēlu kredīti

Ljēžas province — Valonijas dzīves muzejs

Misters Gutalins ir figūra, ko Ettore Guatelli pati ražoja, paceļot lietotu kurpju krēmveida caurulīti. Tas ilustrē veidu, kādā kaut ko var viltot no neko. Neliels personisks “mākslas darbs”, piemēram, tā radītāja rokās var atjaunot lietišķo prieku — tāpat kā bērni, ko izmanto, kad viņi modes rotaļās rotaļlietas, atpakaļ, kad junka piedāvāja bezgalīgas iespējas un varētu kļūt par jebkuru iztēli, ko viņi iztēlojas. Guatelli stāsta, ka tā ir vieta, kur izklaidējies: iedvesmojoties no “plēves” un no jauna atklājot izgudrojuma prieku.

Ar muzeja vajadzībām savāktajiem priekšmetiem Ettore Guatelli, muzeogrāfs un pamatskolas skolotājs, izstrādāja izglītības filozofiju, pamatojoties uz lietu tiešu novērošanu, ko mēs varētu dēvēt par “uz priekšmetu balstītu izglītību”. Savās Ozzano Taro pamatskolās vai daudzajās viņa pasniegtajās konferencēs Guatelli, to neapzinoties, pieņems pieeju, kas ir līdzīga mūsdienu metodei, kura saistīta ar Bruno Munari un Maria Montessori pedagoģiju, izvirzot priekšmetus viņa vēstījuma centrā un izmantojot tos kā proporciju, lai parādītu viņa stāstu vērtību un nozīmi.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās Ettore Guatelli diemžēl saslima un viņam nācās iziet ķīmijterapiju, kas viņu atveseļoja savā guļamistabā. Tieši šajā laikā veidojās tādi darbi kā Misters Gutalins, kā arī visas figurīnas, ko viņš ražoja no bitiem un bobiem, kas atrasti dabā vai ap mājām, piemēram, zariņi, valriekstu kodoli, kauli, oļi vai korķa aizbāžņi. Guatelli uzpildīja veselus atvilktņus, kastes un traukus ar šiem mazajiem komponentiem, un, pa daļām, viņa rokas atvēra miniatūru cilvēku masu, kas tagad ir atrodama rotaļu zālē.

Gvadeli rokas figurīnas (tostarp Mistera Gutalina) tiek izstādītas rotaļu telpā, kur tās ir izkārtotas un novietotas blakus plauktiem labajā sienas plauktos. Rotaļu telpa ir īpaša muzeja daļa, iespējams, tāpēc, ka tieši šī telpa stāsta par Gvateli pētniecisko metodi, kur apmeklētāji ar savām acīm redz tikai to, ko G. Gatelli centās darīt: savākt priekšmetus no laikiem ilgiem laikiem līdz tālaicīgai nākotnei. Šeit atrodami ne tikai figūriņas, bet arī citas rotaļlietas — dzirnavas, kas izgatavotas no valriekstu apvalkiem, kravas automobiļi, karuseļi un miniatūrās lidmašīnas — tās visas izgatavo bērni, kuri aplūko vienkāršu stiepļu gabalu un iztēlo pasauli.

Materiāls

Kurpju krēmcaurules uz augšu reciklēšana

Dimensija

Cm: Platums 5 — augstums 6 — pamatdiametrs 4

Autortiesības

@Ettore Guatelli muzeja fonds

Statuss

Displejā

Attēlu kredīti

Mauro Davoli

Saskarsmē starp telpu, sevi un riepu tiek radīta estētiska pieredze. Viedokļa paušana ir uztveres vai pat garšas jautājums. Pirmais no tiem ir teorijas priekšmets, otrais ir kaut kas, kurā mēs iesaistījamies katru dienu — mēs vai nu patīkam, vai nepatīkam kaut ko. Ziedu gultni, kas izgatavota no riepas dārzā, var uzskatīt par neatkarīgu mēģinājumu atrisināt problemātisko tehnoloģisko atkritumu problēmu, savukārt muzejā tas izraisa debates par kolekcijas izveidi vai nevēlamu kultūras mantojumu. Lai gan ir iespējama pārstrāde, ir vieglāk riepu izmest ceļmalas grāvī, lai tur augtu ar citiem civilizācijas augļiem: ledusskapji, PET pudeles un plastmasas maisiņi. Tas liecina par mūsu iesakņojušos objektivitātes un uz pakalpojumiem orientēto pieeju dabai un par mūsu intelektuālo lazi, kas atbrīvo mūs no saiknes ar kosmosu. Košļājamie ziedi arī dod mums iespēju pārdomāt, ko būtu vērts vākt un kā mēs par to runājam?

Riepas, kas apglabātas zemē kā žogs vai ziedgulta, suņu gultas, šūpuļa vai sandales veidā, ir redzamas četros pasaules stūros. Atkārtotas izmantošanas veidi ir neskaitāmi, un lietotāju radošums ir neierobežots. Mūsu kaučuka priekšmets ir tieši saistīts ar kosmosa radīšanu un aizskaršanu, un tāpēc rodas jautājumi par: privātās un kopīgās, degradētās un parastās robežas, priekšmets un neobjekts, kas var netikt aizmirsts un pamanāms, kā arī apgaismības dalījums starp cilvēku un dabu.

Etnogrāfiskie muzeji Polijā meklē identitāti. Tās ir zaudējušas lauku un tautas vides eroziju. Ziedputekšņu, kas izgatavots no riepām, kuras iegūtas baznīcas gadatirgū mazā ciematā, var interpretēt vairākos veidos: kā vides apziņas un domāšanas izpausme, kas nebija raksturīga tautas domāšanas veidam; bet arī kā ieguldījums diskusijā par to, kas ir mantojums;

Pamata dimensija, kas saista objektu ar plašāku jēdzienu “atkritumi”, šajā gadījumā ir atkārtota izmantošana un otrreizēja pārstrāde — atkārtota izmantošana un jaunas funkcijas piešķiršana jau esošiem objektiem. Tā kā tas ir telpiski aizvainojošs un estētisks elements, tas liek mums iepazīt pasauli un apspriest vērtības, kas organizē mūsu pieredzi. Vai atkritumiem var būt neekonomiska vērtība?

Materiāls

Krāsošana, griešana, līmēšana, automobiļu riepas

Dimensija

Augstums 65 cm; Garums 80 cm; Dziļums aptuveni 30 cm

Inventarizācijas numurs

PME 58041

Autortiesības

PME/NEM

Statuss

Displejā

Attēlu kredīti

Edward Koprowski fotogrāfija

Austrijas Folk Life un Folk Art muzejs darbu ieguva 2022. gada vidū. Vjenēzes māksliniece Sabine Wiedenhofer šo darbu 2021. gadā sacerēja un izveidoja no priekšmetu (vēstules, sveces, cudļa rotaļlietas u. c.) paliekām, kas spontāni atcerējās 2. novembra teroristu uzbrukumu Vīnē 1. rajonā. Islāmistu uzbrukuma laikā māksliniece pati bija ielās, kur uzbrukums notika, un izbēga no savas ģimenes kafejnīcā, lai izbēgtu no teroristu ugunsgrēka. Turpmākajās dienās viņa vairākkārt apmeklēja uzbrukuma vietas un redzēja, kā upuru piemiņai nodoto priekšmetu skaits turpināja pieaugt. Viņa uzskatīja, ka šie priekšmeti ir jāpārvērš par pastāvīgiem mākslas darbiem.

Islāmistu teroristu uzbrukums briesmīgajā pilsētas centrā Vīnē 2020. gada 2. novembrī — pirms Covid-19 izraisītās jaunās pārvietošanās ierobežojumu sākuma — bija milzīgs satricinājums, kura sekas joprojām ir jūtamas šodien. Austrijas galvaspilsētas iedzīvotāji tika skarti personiskā un emocionālā līmenī, tāpat kā pārējie Austrijas iedzīvotāji. Daudzi cilvēki zināja vai zina cilvēkus, kas bija atradušies teroristu uzbrukuma vietās. Šis objekts apvieno uzbrukumā gūto pieredzi, tūlītējo notikumu un individuālās un kolektīvās atmiņas par notikumu un visu valsti kopumā, kā arī izmantotos pārvarēšanas mehānismus, kā arī citās vietās Eiropā un ārpus tās, kas pēdējos gados ir cietušas no islāmistu terorisma.

Priekšmeti ir netipiski Austrijas Folk Life muzejam un Folk Mākslas muzejam. Mākslas darbu māksliniece un galerija, kurā izstādīti viņas darbi, dāvināja muzejam. Austrijas Folk Life un Folk Art muzeja kolekcijās galvenokārt ir priekšmeti, kas saistīti ar ikdienas kultūru un/vai tautas mākslu, un tajos ir tikai daži mūsdienu mākslas darbi. Ņemot vērā uzbrukuma īpašo nozīmi Vīnes un Austrijas kultūras un kolektīvajā atmiņā kopumā, Austrijas Folk Life un Folk Art muzejs nolēma iekļaut šos priekšmetus kolekcijās un saglabāt tos Vīnē kā resursus turpmākai izpētei.

Teroristu uzbrukums un spontāni atceres akti Vīnē, piemēram, uzbrukumu vietu apmeklēšana, burtu, sveču, cudda rotaļlietu u. c. izvietošana, ir atstājuši savu zīmi. Šo piemiņas objektu iznīcināšanu ne tikai mākslinieks, bet arī pašvaldības departaments atkritumu apsaimniekošanas jomā uztvertu kā necieņas un atvainošanas pazīmi. Radās jautājums par to, kā rīkoties ar šiem īpašajiem materiālajiem piemiņas objektiem, attiecībā uz kuriem publiskajā telpā nebija ne (pastāvīgas) vietas, ne šādas vietas, un tāpēc tie bija “jāiznīcina”. Lai gan attiecīgie pašvaldības dienesti tos sākotnēji aizvāca un apstrādāja kā “atkritumus”, tie pēc tam sazinājās ar mākslinieku par loģistiku šo priekšmetu apstrādei. Šo priekšmetu nodošana Austrijas Folk Life un Folk Art muzejam ir nodrošinājusi institucionālu un muzejizētu satvaru šai atceres izpausmei, kā arī uzbrukuma pārvarēšanai un noslēgšanai.

Materiāls

Stikls, alumīnijs

Dimensija

Glāze 26x26; Alumīnijs: 37x37

Inventarizācijas numurs

ÖMV/89.815/01,02

Autortiesības

© Volkskundemuseum Wien

Statuss

Glabāšanā

Attēlu kredīti

© Christa Knott, Volkskundemuseum Wien © Claudia Peschel-Wacha, Volkskundemuseum Wien

Šis priekšmets ir tālredzīgs vīriešu krekls ar dažādiem logotipiem un zīmolvārdiem, ko Tartu universitātes pilsētā nēsāja dzejnieks un rakstnieks Karl Martin Sinijärv, kurš vēlāk kļuva par Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju.

Dzejnieks Karls Martins Sinijärvs nevarēja precīzi atcerēties, kā viņš ieguva šo kreklu: “Tam jābūt vienam no tiem gandrīz melnajiem krekliem no Sangar krekla rūpnīcas, kas tika pārdots mazumtirdzniecībā ar nosaukumu Casual Glam. Kādā 20. gadsimta deviņdesmito gadu laikā, izmetot citu apģērba gabalu, es jutu nelielu vainu un domāju, ka es vismaz atslēgtu skaisto etiķeti. Tolaik šķita, ka tas tā ir. Bet pēc tam es noņēmu etiķetes no vairākiem citiem apģērba gabaliem, un manā domāju, ka emblēmu stilā uzšļakstīja tās uz šā melnā krekliņa. Mērķis bija slavināt un maisīt deviņdesmito gadu naudas kultu un vēlmi pēc jauna vecuma. Urve turpināja uzšūt etiķetes uz krekla, kā rezultātā gadu gaitā tika iegūta apjomīga kolekcija. Krekls pat noveda pie mūsdienu zinātnes pārdefinēšanas: “Ja etiķete apzīmē lietu, bet etiķete apzīmē etiķeti, bet faktiski tā ir pilnīgi atšķirīga lieta, kurai savukārt ir sava etiķete, un viss ir tik jaukts kā augšupvērsts krekls no iekšpuses, tad tieši to mēs saucam par semiotiku.” Kādā brīdī pasaule mainījās un kreklēšana beidzās. Tas ilgu laiku uzturējās skapī. Līdz 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem manam dēlam skolā bija jāatrod apģērbs deviņdesmitajiem gadiem līdzīgai partijai. Tieši šādā veidā krekls atrada jaunu dzīves nomu ar sauli, kas, cerams, varētu turpināties šajā muzejā.” Tās, kurām ir liela interese par modes vēsturi, varēs atpazīt dažus no deviņdesmito gadu zīmoliem, kas tagad ir kļuvuši par vēstures reciklēšanas rezervuāru.

Ļoti dažādu zīmolu vizuālais attēlojums ir intriģējošs stāsts par nesenajām pārmaiņām Eiropas tekstilrūpniecībā; par to, kādi zīmoli ir populāri jauniešu vidū; kādi dizaineri ir izmantoti; un kāpēc daži no zīmoliem ir izzuduši no pasaules tirgus gan Austrumeiropā, gan Rietumeiropā to vidiskās pēdas dēļ; lai gan šis konkrētais vīriešu krekls Igaunijā tika ražots no kvalitatīva materiāla.

Katru gadu sadarbībā ar skolām un izglītības iestādēm Igaunijas Valsts muzejs organizē izglītības programmu “Time Travels” (Ajarännakud),unšis krekls deva studentam Tallinas Zinātnes vidusskolā iespēju iepazīt dzīvi 90. gados, pēc tam, kad Igaunija atguva neatkarību (pārejas sabiedrība, privāta uzņēmuma sākums, jaunas modes tendences utt.). Krekls kā priekšmets ir nodots Igaunijas Nacionālajam muzejam, un tas uzlabos muzeja pastāvīgo izstādi Encounters.

Kādā brīdī pasaule mainījās un kreklēšana beidzās. Krekls jau ilgu laiku ir palicis vecāku sildībā, līdz nostaldža par jaunāko vēsturi atkal kļuva populāra 20. gadsimta 90. gados, un šo apģērbu varēja izmantot kādā no deviņdesmitajiem gadiem.

Tie, kuriem ir liela interese par modes vēsturi, varēs atpazīt daudzus populārus zīmolus no pāris gadu desmitiem, kas tagad ir kļuvuši par reciklēšanas vēstures binu.

Materiāls

Kokvilna

Dimensija

Augstums × platums × dziļums: 80 × 50 × 10 cm

Inventarizācijas numurs

VKM 1066:6

Autortiesības

Igaunijas Valsts muzejs

Statuss

Tekstilizstrādājumu uzglabāšana/savākšana

Attēlu kredīti

Igaunijas Valsts muzejs

Šis artefakts, iespējams, tika ražots vienā no Rumānijas stikla ziedēšanas rūpnīcām, no kurām daudzas atrodas Transilvānijā, un divas no populārākajām ir Pădurea Neagră un Tomești. Neraugoties uz to, ka stikla pūtēšana ir profesija, kurā vajadzīgas individuālas prasmes un atriebība, šos priekšmetus reti parakstīja to radītāji, kuri parasti piederēja stikla kooperatīviem vai uzņēmumiem. Komunistiskā režīma ietvaros tos pārvaldīja bezsaistes valsts iestāde, kas bija izraudzīta kā vienīgais piegādātājs un kurai tādējādi tieši piedēvēja stikla pūtēju darbu.

Lai gan paša artefakta izcelsme ir neskaidra, mēs zinām, ka stikla trauki Transilvānijā tiek ražoti jau 7. gadsimta sākumā, kad darba ņēmēji tika ievesti no Itālijas, konkrētāk, no Murano; laika gaitā viņiem pievienojās Vācijas un Slovākijas darba ņēmēji. Vēlāk Transilvānijas stikla rūpnīcas Pădurea Neagră un Tomești tika atvērtas. No komunistiskā laika vidus stikla zivis būtu parādījušās lielākajā daļā mājsaimniecību Rumānijā. Attēls, ka valsts mitoloģijā šādas zivis sēž blakus austām dūņām kā dekorācijas katodstaru cauruļu televizoros. Dažos avotos minēts, ka aptuveni 90–95 % no saražotajiem ražojumiem tika eksportēti uz ASV.

Objekts ir daļa no lielākas kolekcijas, ko ziedojis privātais donors Marius Cazan. Pēc revolūcijas, kas 1989. gadā gāza komunistisko režīmu, jaunais Rumānijas Peasant muzejs paziņoja, ka pieņem plašas sabiedrības artefaktus iekļaušanai savās izstādēs un arhīvos, tādējādi uzsverot savu lomu ikdienas vēstures un Rumānijas nesenās pagātnes izcelšanā. Daudzas no šīm zivīm muzeja valdījumā nonāca izmantošanai tādās izstādēs kā Cei din lume fără nume ( 2012) un Muzeu3017 ( 2017).

Artefakts ir kopīgs priekšmets, par kuru muzeji tikai nesen ir vienojušies, ka tas ir nozīmīgs, ņemot vērā vēsturiskos notikumus vai augsto kultūru. Tas pats par sevi nav masveidā ražots priekšmets, jo tā ražošanai bija nepieciešamas amatnieka prasmes. Tā ir kas vairāk nekā pašmāju prece, jo tā atspoguļo īpašnieka dzīvesveidu un atspoguļo plašu sociālās attieksmes spektru. Tas aptver normālu dzīvi prom no režīma, bet arī parāda, kā parasti objekti varētu palīdzēt leģitimizēt varu, kļūstot par režīma ikonas. Komunisma laikā dekorācijas padara luksusu demokrātisku un pieejamu, piedāvājot iespēju māju pārveidot par māju; mūsdienās šādi priekšmeti bieži tiek uztverti kā rīkveida priekšmeti.

Materiāls

Stikla pūšana

Dimensija

30,5 x 10 x 6 cm (L x W x H)

Inventarizācijas numurs

C.Ob-0048

Autortiesības

Rumānijas zemnieku muzejs

Statuss

Glabāšanā

Vladimir Bulza/autortiesību NMPR

Attēlu kredīti