1917. gada februāra revolūcija, kas nogalināja monarhiju, apvienoja liberāļu un sociālistu pretcūstu opozīciju, pārņemot 1789. gada Francijas revolūcijas ideālus. 1917. gadā prasības kļuva radikālākas, un demokrātiskas republikas idejas tika aizstātas ar padomju aicinājumiem tieši rīkoties — ar darbinieku un karavīru vietnieku padomju starpniecību.
Visbeidzot, 1917. gada 7. novembrī (vai 1917. gada 25. oktobrī saskaņā ar Džūlijas kalendāru, kas tolaik tika izmantots Krievijā) Bolsheviks, kas sākotnēji bija Krievijas Sociāldemokrātiskās Darba partijas radikālās frakcijas biedri un atbalstītāji, pārņēma kontroli Petrogradā un gāza Krievijas pagaidu valdību, kas bija pie varas pēc Tsar Nicholas II atspiešanas, bet izrādījās neefektīva. Tika izveidota nesen pasludinātās Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Tautas komisāru padome.
1917. gada oktobra revolūcija būtiski ietekmēja Krievijas, Eiropas un pasaules vēsturi 20. gadsimtā. Tā rezultātā tika izveidota komunistiska sistēma, ko daudzi eiropieši gadu desmitiem uzskatīja par alternatīvu fašismam, kā arī parlamentārajai demokrātijai un liberālajai tirgus ekonomikai.
Gan komunisti (boļševiki jeb sarkanie), gan viņu pretinieki baltie par kara ieroci izmantoja teroru. 1918. gada nogalē boļševiku Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu “Par sarkano teroru”, kas atļāva nošaut ar Balto armiju saistītas personas un ieslodzīt koncentrācijas nometnēs šķiras ienaidniekus.
Visā Eiropā komunisma triumfs Krievijā raisīja gan bažas, gan cerības, ka sociālistiskā revolūcija izpletīsies pāri Krievijas robežām. Tas nenotika, bet visā kontinentā notika vairāki komunistu satricinājumi, dažkārt ar tiešu padomju atbalstu, piemēram, Somijā un Latvijā. Šīs sacelšanās izraisīja ļoti asiņainus pilsoņu karus. Taču komunistisko revolūciju neizdevās izplatīt ārpus teritorijām, kuras 1922. gadā kļuva par Padomju Savienību.
Marksistu ideoloģija tika izmantota, lai leģitimizētu režīmu PSRS, kas izraisīja miljoniem nāves gadījumu. Cenšoties izveidot “jaunu padomju cilvēku”, tas atņēma cilvēkiem pamatbrīvības un pamattiesības un iejaucās viņu privātajā dzīvē. Vladimir Ilyich Ulyanov, pazīstams kā “Lenin” (1870–1924), bija galvenā persona 1917. gada oktobra revolūcijas laikā, kuras rezultātā tika izveidota vienpartijas valsts, kurai bija vadošā loma Bolševikas partijā. Pēc nāves 1924. gadā Lenina kļuva par personības kultu Padomju Savienībā, un par totalitārā režīma oficiālo doktrīnu kļuva marksisms-eninisms.
Pēc Staļina enerģijas palielināšanas 20. gadu beigās sistēma kļuva vēl represīvāka nekā iepriekš. Līdz pat Staļina nāvei 1953. gadā miljoniem PSRS iedzīvotāju tika nosūtīti uz Gulag nometnēm, cieta no masveida deportācijas un bada, ko izraisīja piespiedu kolekcionēšana, vai tika pakļauti cita veida vajāšanai. Ģeopolitiskā ziņā Krievijas revolūcijas rezultāts bija PSRS kā totalitāra lielvara, kas konkurēja ar ASV par pasaules pārākumu.
