Grāvji vai krāvumi

Abi strupceļi ir daļa no V.I. Lenin personības kulta, kas sākās PSRS un izplatījās visā Austrumu blokā pēc sociālistisku valsts režīmu ieviešanas. Viņi ir liecinieki tam, kā muzeji laika gaitā rīkojas ar artefaktiem. Viņi nāk no Lenin-Stalin muzeja, kas dibināts 1951.–1955. gadā Bukarestē (kā Centrālā V.I. Lenin muzeja Maskavā filiāle), kas līdz 1990. gadam darbojās dažādos spēkos. Aizsprosti no PSRS visdrīzāk ieradās 20. gadsimta 50. gados, lai gan pēc 1945. gada šādas skulptūras tika ražotas arī uz vietas. Pašlaik tiek pētīta padomju iedvesmotā muzeja vēsture.

Abi strupceļi atspoguļo attiecības starp Rumāniju un Austrumu bloku kopumā, tostarp PSRS, kas pēc 1945. gada kļuva par hegemonisko varu Centrāleiropā un Austrumeiropā. Maskavas centrālajam V.I. Lenin muzejam bija arī filiāles vairākās Austrumu bloka valstīs, no kurām katra lielā mērā atkārto centrālā muzeja sniegto piemēru. Komunistisko līderu statuju iznīcināšana 1989. gada pret komunistiskajām revolūcijām visā Austrumu blokā ir daļa no komunisma vadošo darbinieku devalvācijas vēstures — no viņu statuju nojaukšanas līdz viņu pārvērtēšanai tādās vietās kā Grūtas parks vai Memento parks, kurā šie strauti ir daļa.

1990. gadā jaunizveidotais Rumānijas Peasant muzejs mantoja ēku un lielu daļu Komunistiskās partijas muzeja kolekciju, kuras tas vai nu izmeta, vai iznīcināja. Vēlāk tā konstatēja, ka pagrabā atradās papildu glabātuve, kurā 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē tika pārvietoti bijušā Padomju muzeja artefakti. Abi muzeja krāvumi, visticamāk, nāk no šā muzeja izstādēm un bija “slēpti” šajā veikalā, kad Rumānija — joprojām komunistiskā laikmetā — distancējās no Padomju Savienības hegemonijas un pārņēma nacionālistisku kultūras un ideoloģisku virzību. Tādējādi padomju komunisma simboliskie figūri tika aizstāti ar jaunu nacionālu mitoloģiju, kurā Rumānijas Komunistiskā partija un valsts ir savstarpēji saistītas.

Pastāv vairākas saiknes starp artefaktiem un atkritumiem. Pirmkārt, pēc tam, kad Bukarestes režīms bija uzņēmies nacionālistisku virzību, abi strupceļi bija devalvēti. Turklāt pēc 1990. gada visus jaunizveidotā Rumānijas zemnieku muzeja artefaktus sāka klasificēt ar mākslu saistītās estētiskās kategorijās. Tāpēc tika veikta dubulta atzīmes samazināšana: reproducējot oriģinālu un piederot sociālistiskā reālisma mākslas formai. Sarkanais krūšums tika izstādīts izstādē “Ciuma” (“Plague”) un izņemts no masveida ražošanas, to pārveidojot un netieši pārveidojot par mēģeni, kas pats par sevi ir saistīts ar manipulācijām ar emocijām. Pēc tam tas tika aizmirsts, kā arī pelēkais krūšums.

Materiāls

Ģipsis, maksts/mainis

Dimensija

61 x 34 x 32 cm (Grey Lenin); 52 x 24 x 21 cm (Red Lenin)

Inventarizācijas numurs

C.Sc-0001, C.Sc-0002

Statuss

Glabāšanā

Attēlu kredīti

Autortiesību NMRP

Ķieģelis ir no nojauktās Rakusch Mill ēkas. Tā bija pirmā spiestuve Celje, kur labība tika samalta, izmantojot tvaika jaudu. Rūpnīca tika uzbūvēta 1903. gadā un darbojās līdz 1935. gadam. Pēc slēgšanas ēka tika izmantota, lai uzglabātu smago dzelzi tirdzniecības uzņēmumam Rakusch. Uzspiestā Rakusch Mill ķieģeļu struktūra bija viena no vispazīstamākajām ēkām Celje. Jau vairāk nekā gadsimtu tā bija vārti uz pilsētu. No 2002. gada pamestā fabrika tika aizsargāta kā vietējas nozīmes piemineklis, bet ugunsgrēks, kas ēku skāra 2014. gadā, noslēga tās likteni.

Rakusch Mill atradās blakus dzelzceļa līnijai, kas nozīmēja, ka īpašnieki varēja ievest graudus par zemām cenām no citām Dienvidslāvijas daļām, tādējādi saglabājot miltu cenu. Rūpnīca bija daļa no Rakuša vairumtirdzniecības uzņēmuma, kas jau Austroungārijas impērijas laikā bija viens no lielākajiem šādiem uzņēmumiem šajā Eiropas daļā, kas darbojās septiņās valodās. Dienvidslāvijas Karalistes pastāvēšanas laikā tā pārorientēja savu uzņēmējdarbību uz Balkāniem.

Pilsētas iedzīvotāji uzskata, ka Rakuša Mills gadu gaitā ir piedzīvojis daudzas pārmaiņas — no rūpnieciskā lepnuma simbola tā maksimuma laikā līdz pamestajai un novārtā atstātajai ēkai, kas ir kļuvusi par pēdējo desmitgažu laikā. 2014. gada novembrī bojātajā ēkā notika ugunsgrēks. Tika nodarīts tik nopietns kaitējums, ka Celje pašvaldība nolēma to neatjaunot, bet gan nojaukta tajā pašā gadā. Ar Slovēnijas Kultūras mantojuma aizsardzības institūta palīdzību daļu ķieģeļu izguva Nesenās vēstures muzejs, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm kā spēcīgu simbolu.

“Rakusch Mill” bija vietējas nozīmes kultūras piemineklis, bet pēc tam, kad ēku izpostīja ugunsgrēks, joprojām nav nekādas vērtības. Ķieģelis, ko savā kolekcijā glabā Nesenās vēstures muzejs, viegli varēja nonākt atkritumu izgāztuvē kopā ar pārējiem dzirnavas drupām, bet muzeja kolekcijas ietvaros tā vērtība tiek saglabāta kā kultūras mantojuma daļa. Tās vara ir ne tikai tās vēsturiskā vērtība kā neatņemama sastāvdaļa vienā no svarīgākajām rūpniecības ēkām Celje, bet arī veids, kādā tā liecinās par kultūras mantojumu un kultūras pieminekļa likteni, kas kļuva par lūžņiem nepietiekamas uzturēšanas dēļ.

Materiāls

Izdedzināts māls

Dimensija

60x135x265 mm

Inventarizācijas numurs

745:CEL;S-23489

Autortiesības

Celjes Nesenās vēstures muzejs

Statuss

Glabāšanā

Attēlu kredīti

Matic Javorniks

Masveida Disco Polo fenomens izauga no Polijas politisko un ekonomisko pārmaiņu pēc 1989. gada dzīvžogiem. Tā bija sabiedrības daļas reakcija uz nesaprotamām debatēm par kapitālistiskās ekonomikas iespējām, vienlaikus tā bija arī viena no pirmajām kapitālisma izpausmēm. Disko Polo producēšanas uzņēmumi bija viena no pirmajām privātajām iniciatīvām mūzikas tirgū, un tolaik pastāvošais kontroles trūkums radīja iespējas daudziem pārkāpumiem, piemēram, mūzikas pirātismam. Kā muzikāla tendence estētiski un liriski tā iepazīstināja ar Poļu idejām par pasauli, kurai mēs ilgojam: automaģistrāles, Rietumi, eksotiskas valstis, erotika. Tā laika kritiķi uzskata, ka tas bija muzikāli un nevērtīgs produkts masām. Kā kultūras prakse svētkos, kāzās un ugunsdzēsēju stacijās tā tika uzskatīta par Polijas sabiedrības zemākās šķiras sliktās garšas izpausmi. Uzskatot, ka tai ir maza vērtība, viņi, neraugoties uz tās plašo klātbūtni, to nospieda uz kultūras robežām, tādējādi radot sociālo plaisu.

Disko Polo, tāpat kā jebkurš laikmetīgās kultūras produkts, darbojas divu sfēru — ekonomikas un kultūras — krustpunktā, un tādējādi var kļūt par putekļsūcēju. Tas nav saistīts ar konkrētām vietām, bet gan ar sociālajām situācijām. Tā izveido dalībnieku grupas, kuras uz īsu brīdi kļūst par kopienu, kas veidota ap aizraujošu dzīvi. Dažādu kultūras modeļu konfrontācijas rezultātā Disco Polo ar diezgan konservatīvu orientāciju zaudē simbolisko cīņu pret progresīvām tendencēm. Tomēr tas ir plaši izplatīts. Stilistiski tas atgādina Balkānu turbofolku jeb 1980. gadu Italo Disco. Tomēr, tāpat kā tie, tas neiederas augstas kultūras repertuārā.

Disco Polo mūzikas kazetes uz muzeju ieradās projektā “Cult Objects” un Disco polo parādībai veltītajā izstādē “Disco Relax”. Etnogrāfija, neraugoties uz tās svarīgo vēsturisko dimensiju, kas ir vēl izteiktāka muzeja kontekstā, ir joma, kuru interesē tagadne un ikdienas dzīve. Disko Polo ir bijis akadēmisko aprindu uzmanības lokā, kas nav palīdzējis veicināt tās izpratni plašākā sabiedrībā. Etnogrāfisko muzeju uzdevums ir stāstīt par pasauli, kas ir gan pazīstama, gan ignorēta.

Šajā gadījumā galvenā dimensija, kas saista Disco polo ar plašāku atkritumu jēdzienu, ir marginalizācijas un simboliskās vardarbības vispārējā kultūra, kas attiecas uz konkurējošiem modeļiem. Hierarhiskā sistēmā no vērtības brīva kultūra un tās izpausmes ir atkritumi neatkarīgi no tā, cik cilvēku tai piešķir nozīmi. Tā vairs nav vispārpieņemta, un, ja tāda ir, tās dalībnieki tiek izstumti stilizācijas un karikatūras veidā.

Materiāls

Plastmasas kasešu lentes

Dimensija

Garumā: 10,2 cm; augstums: 64 cm; platums: 0,12 cm.

Inventarizācijas numurs

Nav

Autortiesības

PME/NEM

Statuss

Neinventārs

Attēlu kredīti

Edward Koprowski fotogrāfija

Opera bija augstākās kvalitātes šokolādes Kraša grāfistē. Tās bieži tika pasniegtas kā dāvana vecāka gadagājuma cilvēkiem par īpašu notikumu vai pateicamies par palīdzību vai atbalstu. Bieži dāvanas saņēmējs pat neēstu šokolādi, bet paturētu to ar nolūku tos nodot kādam citam citā gadījumā. Līdz ar to tās tika nodotas no cilvēka cilvēkam, pievilinātas uz piestātni, un bija pilnīgi iespējams, ka to glabāšanas laiks beigtos, pirms kāds faktiski ēstu šokolādes.

Tāpat kā citi Kraša produkti, arī Opera šokolādes tika pārdotas visā bijušajā Dienvidslāvijā un pat ārpus tās — saskaņā ar informāciju kastē 1976. gadā Londonā tiem tika piešķirta sudraba medaļa.

Opera šokolādes kaste bija ziedojums Nesenās vēstures muzejam Celje. Tas ir svarīgs muzeja kolekcijai, kas 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija ļoti pazīstama Dienvidslāvijas mājsaimniecībās. Daudzi cilvēki, kas dzīvoja Dienvidslāvijā laikā, kad Kraš gatavoja Opera šokolādi, būtu saskārušies ar tiem tādā vai citādā veidā, vai nu apbaidot kasti vietējā veikala plauktā, vai arī dodot vai saņemot šokolādi kā dāvanu. Tāpēc tā ir svarīga kā daļa no kolektīvās atmiņas un tā, ko mēs saucam par “Yugo-nostalgia”.

Cilvēki parasti neatmeta tukšu Opera kasti, jo tā bija skaista un greznība. Turklāt tas bija pietiekami liels, lai to izmantotu dažādiem citiem mērķiem. Cilvēki šo kasti izmantoja, lai glabātu dokumentus, fotogrāfijas, pastkartes un citus mementus vai priekšmetus, kam viņiem bija īpaša emocionāla vērtība. Tādējādi Opera šokolādes kastes jau vairākus gadus pēc šokolādes nonākšanas varētu dzīvot skapī un atvilktnēs.

Materiāls

Kartons, mākslīgs samtains/adhezīvs, druka

Dimensija

260x370x37 mm

Inventarizācijas numurs

745:CEL;S-12840

Autortiesības

Nesenās vēstures Celjes muzejs

Statuss

Glabāšanā

Attēlu kredīti

Matic Javorniks

Tas ir savdabīgs priekšmetu konvojs vai akumulācija, kas ir raksturīga tikai tā daudzumam un uzglabāšanas tilpumam. To veido 5314 Schwarzhafner un keramikas fragmenti, kas glabājas gandrīz 100 sakrautās kastēs, kuru platība pārsniedz 12 lineāros metrus Volkskundemuseum Wien noliktavā. Saskaņā ar muzeja inventāra grāmatiņām cietie kolekcija tika ievesti galvenokārt laikā no 1948. līdz 1955. gadam. Cietie tika atrasti Austrijas galvaspilsētā Vīnē un vietās apkārtējā Lejasaustrijas provincē. Nav detalizētu atsauču uz atsevišķiem cietiem. Nav reģistrēta nekāda zinātniska vai kuratoriāla apstrāde. Visi individuālie cietie materiāli tika ievadīti digitālajā datubāzē 2015. gadā, tostarp muzeja brīvprātīgo fotogrāfijas.

Fragmenti nāk no dažādām vietām, galvenokārt Vīnē un Lejasaustrijā. Lai gan informācija par cietajiem materiāliem ir nepietiekama, par tiem ir zināmas dažas vērā ņemamas lietas. Piemēram, Vīnē īpaši interesanta ir Albrechtsrampe atrastā vieta, jo tur tika atrasti 149 atsevišķi cieti. 1945. gada martā tika bombardēta Vīnes iekšējā pilsēta un smagi bojāta Albrechtsrampe, lielais kāpnes pie Albertinas mākslas muzeja. Tāpat kā citās iekšējās pilsētās, kas tika iznīcinātas Otrā pasaules kara laikā, atjaunošanas laikā bija jāpieņem revolucionāri pilsētplānošanas un infrastruktūras lēmumi. Vīnes pilsēta 1949. gadā nolēma saīsināt vēsturisko Albrechtsrampe, lai šo teritoriju atvērtu automašīnu un tramvaju satiksmei. Tas izraisīja protestus no Vīnes muzeju direktoriem, kuri atjaunošanas procesā saskatīja risku zaudēt vēsturisku “Vecās Vīnes” objektu, kas datēts pirms pilsētas urbanizācijas un industrializācijas.

Adolfs Maiss, kas muzejā kopš 1946. gada ir bijis pētnieciskais asistents, ir ienesis lielu skaitu draugu. Savas karjeras sākumā apmācītais slāvnieks, etnogrāfs un aizvēsturnieks sev izvirzīja mērķi izveidot visaptverošu Austrijas keramikas atradņu kolekciju, lai varētu radīt “patiesu priekšstatu par mūsu pagātni”, pamatojoties uz materiālu kultūras fragmentiem. Šajā nolūkā viņš savāca keramikas cietus no dažādām vietām Vīnē (piemēram, atradumi no kabeļu ieklāšanas vai rakšanas darbībām) un Lejasaustrijā (piemēram, atradumi, kas iegūti, veicot pētījumus tuksnešos) un nogādāja tos Volkskundemuseum. Sietu, kas tika vākti sistemātiski, bagātīgais daudzums bija paredzēts, lai varētu salīdzināt un klasificēt vēsturisko ikdienas dzīvi.

Jautājums par “trūkumu vai bagātību” saistībā ar šo situāciju rodas vairākās nozīmēs. Pirmkārt, cieti patiešām vairs netiek izmantoti; tie ir salauzti un nelietojami priekšmeti, kurus parasti dēvē par grīstēm. Tomēr to iekļaušana muzeja kolekcijā atkal padarīja sparģeļus par potenciāli vērtīgu resursu, kas spēj izgaismot cilvēku ikdienas dzīvi. Tās būtu varējušas piešķirt muzejam īpašu vietu kā savākšanas un pētniecības vietai nākotnē. Tas, ka cieti ir palikuši neizmantoti gandrīz 70 gadus, tos, iespējams, ierindo tipiskā vidējā muzeja kategorijā.

Materiāls

Lielākoties neglazēti keramikas un melnās keramikas fragmenti

Inventarizācijas numurs

ÖMV/47025 līdz ÖMV/47147

Autortiesības

© Volkskundemuseum Wien

Statuss

Glabāšanā

Attēlu kredīti

© Christa Knott, Volkskundemuseum Wien; © Carina Neischl, Volkskundemuseum Wien

Tā ir paplašināta daudz lielāka darba (310 x 451 cm) kopija, ko 1952. gadā uzrādīja Gábor Miklóssy (1912–1998) un kurā attēlots Grivicas dzelzceļa darbinieku streiks 1933. gada februārī, kas ir nozīmīgs notikums Rumānijas darbaspēka kustības vēsturē. Arī Miklóssy šīs kopijas gleznoja 20. gadsimta 50. gados. Šajā dinamiskajā sociālisma piemērā attēlotas 52 personas, tostarp elektriķis Gheorghe Gheorghiu-Dej (1901–1965), Rumānijas Komunistiskās partijas nākamais pirmais sekretārs (1945–1965) un Rumānijas premjerministrs. Ģorghiu-Dej režīma laikā glezna tika plaši atzīta. Tas tika izstādīts ikgadējā mākslas izstādē (1952) un bija daļa no pastāvīgās izstādes RPR Mākslas muzejā.

Grivița 1933 ir devusi būtisku ieguldījumu personības kulinārijā Gheorghe Gheorghiu-Dej. Oriģinālā glezna, kurā attēlots nozīmīgs starpkaru darbaspēka kustības vēstures brīdis, tika izstādīta Venēcijas mākslas biennālē (1954), iegūstot starptautisku slavu.

Tādējādi to izmantoja arī citas komunistiskās partijas Centrāleiropā un Austrumeiropā pēckara propagandas nolūkos. Pēc Ungārijas Komunistiskās partijas muzeja pieprasījuma 20. gadsimta 50. gados tika izgatavota kopija, kas pašlaik tiek izstādīta Nacionālajā vēstures muzejā Budapeštā. Kopija, kas tika glabāta Rumānijas zemnieku muzejā, tika izstādīta Briselē 2019. gada Europalia izstādē “Perspectives”.

Grivița 1933 replica bija daļa no RCP Vēstures muzeja pastāvīgās izstādes (ro. Partidul Comunist Român — en. Rumānijas Komunistiskās partijas) Vēstures muzejs. 1990. gadā Rumānijas zemnieku Nacionālais muzejs mantoja gan šo kolekciju, gan bijušā Padomju Savienības Lenin-Stalin muzeja muzeju, kas atradās Bukarestē laikā no 1955. līdz 1966. gadam. Tā ir saglabājusi tikai nelielu daļu mantoto kolekciju. Atlasīto priekšmetu vidū ir aptuveni 80 gleznas, daudzas no tām iedvesmojās no sociālistiskā reālisma, tostarp padomju gleznu kopijas, kā arī padomju vai rumāņu oriģinālie darbi, kas tagad veido lielāko sociālistiskās realitātes mākslas kolekciju Rumānijā. Muzejs tos glabā un reti izliek.

Ceaușescu režīma laikā (1965–1989) Grivica 1933 pakāpeniski pārvērtās neskaidrībā. Septiņdesmitajos gados kopija tika izņemta no pastāvīgās izstādes PĶR vēstures muzejā un oriģināls tika izņemts no pastāvīgās izstādes SRR Mākslas muzejā (ro. Republica Socialistă Română — en Rumānijas Sociālistiskā Republika), un tā tika neglābjami norīta tās glabātavā. Pēc 1990. gada krātuvēs atradās arī replikas kopā ar citām sociālistiskā reālisma skolas gleznām. Mūsdienās trīs Rumānijas mākslas muzeju kolekcijās ir iekļautas vairākas “Grivița 1933” kopijas, bet tās nav viegli pieejamas, jo ir kļuvušas par arvien neērtāka mantojuma daļu.

Materiāls

Eļļa, audekls

Dimensija

127 x 194 cm (L x l, bez rāmja)

Inventarizācijas numurs

C.T-0016

Autortiesības

Musée national du Paysan Roumain

Statuss

Réserve

Attēlu kredīti

Vladimir Bulza/© Rumānijas zemnieku muzejs