Atkritumi kā resurss

Valsts sociālisma laikā, kam sekoja deindustrializācija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, mājsaimniecības vai dekoratīvo izstrādājumu ražošana Reșița darbavietā pati par sevi bija kļuvusi par iespaidīgu nozari. Vietējie iedzīvotāji šos objektus dēvēja par “DIY”, no kuriem lielākā daļa strādāja vai nu tērauda rūpnīcā, vai mašīnbūvē.

Mariana, bijusī skolotāja, lūdz viņas vīru, tērauda rūpnīcas tehniķi, izgatavot noteiktus priekšmetus, kas viņai ir vajadzīgi vai vēlas un kas ir vai nu neiegūstami, vai pārāk dārgi. Viņš arī pārsteigtu savu ģimeni ar sava dizaina dāvanām, nevis masveidā ražotu priekšmetu imitācijām. Viņa atgādina par konkursu par labākajiem “DIY” priekšmetiem, kas bieži vien varētu kļūt par interesantu avotu ģimenēm.

Audumi un apģērbs ietekmē vidi visā to aprites ciklā. Filmā tiek runāts par ātrās modes nozares ietekmi uz vidi: kā kokvilnas laukā savāktais materiāls nonāk ražošanas ciklā, kā pārmērīga patēriņa dēļ cilvēki no mazumtirdzniecības veikaliem nogādā mājās vairāk apģērba, nekā viņiem varētu būt vajadzīgs dzīves laikā, un tas tiks pārvietots uz noliktavu un bieži vien nonāks atkritumu poligonos. Kas notiks tālāk? Intervijas palīdz izprast ražošanas radīto tekstilatkritumu materiālu atkalizmantošanas iespējas un apspriest ilgtspējīgu dizainu, viedus risinājumus un vērtības. Intervijās ekspertu komentārus sniedz etnologs, dizaineris un ideju “trash-to-tenend” radītājs. Filmā izmantotā uzstādīšanas vide tika radīta kopā ar skolēniem muzeja līdzdalības nama/DIY galerijā, kur jaunieši analizēja, kas ir ekoloģiskā pēda, piegādes ķēde, ilgtspējīga atkritumu apstrāde un iespējamā jaunā tekstilizstrādājumu stratēģija Eiropai.

Iedvesmojoties no Skandināvijas pilsētām, Peter Verblač uz vairākām Celjes ielām novietoja apģērbus ar zīmi “No skandināvja uz ielu”, aicinot cilvēkus ņemt līdzi apģērbu, kas viņiem vairs nav vajadzīgs, un izmantot to, ko viņi vēlas. Šīs publiskās apmaiņas rezultātā cilvēki varēja saņemt piemērotu apģērbu, pat ja viņi tos nevarētu iegādāties; ikviens, kas ir nobažījies par vides jautājumiem saistībā ar jaunu apģērbu, varētu apmainīt savu veco apģērbu; un ikviens, kurš vienkārši vēlējās jaunu apģērbu, varētu kaut ko pacelt. Videomateriāls parāda, kā aizsākās ielu apmaiņas iniciatīva un kā to uzņēma Celje iedzīvotāji.

1990. gada vasarā Joe Rush un Robin Cooke dibinātā tēlnieku un izpildītāju grupa Londonas Shepherd Bush rajonā Mutoid Waste Company okupēja pamestu karjeru Santarcangelo di Romagna (Rimini, Emīlijas Romanja, Itālija) nomalē. Kopš tā laika Mutonija (tā kā tā atsaucās uz savu dzīves un darba telpu) ir radošās aprindas, kas ražo mākslu no rūpniecības atkritumiem. Itālijas iestādes ir atzinušas Mutonia par “māksliniecisko parku”, un tās iedzīvotāji bieži vien uzņem apmeklētājus no visas Eiropas, kuri nāk klajā ar savu radošumu un apņēmību. Mutonijā atkritumi kļūst par iedvesmas avotu projektam, kurā kopiena apvieno savu radošumu Mutoid ģimenes, kā arī kaimiņu teritoriju iedzīvotāju labā, kuri bieži organizē pasākumus, lai godinātu savus darbus.

Šīs kopienas locekļi jūtas cieši saistīti ar Santarcangelo iedzīvotāju vēsturisko ekonomisko un sociālo struktūru lauku apvidos, kuri noteikti zināja arī par to, kā novērtēt atkritumus, kurus viņi uzskatīja par iespēju uzlabot ne tikai savas tehniskās prasmes, bet arī dzīves kvalitāti. Šā iemesla dēļ Ettore Guatelli muzejs, kas atrodas tajā pašā reģionā, aptuveni 200 km uz ziemeļrietumiem no Mutonijas, vienmēr ir uzskatījis, ka šīs mākslinieku kopienas darbs ir saderīgs ar Ettores un to personu darbu, kuras savā kolekcijā ir pārstrādājušas artefaktus.

Šā stāsta līderis ir Kagnedjatou Joachim Silue, Abidžanā (Kotdivuārā) dzimušais mākslinieks, kurš pēdējos trīsdesmit gadus dzīvo Itālijā. Viņa darbi sakņojas novērošanā, cieņā un mākslinieciskajā “interpretācijā” par pilsētas ielās atrasto priekšmetu “personību” un to, ka viņa novārtā atstātajās formās viņš saskata iespēju vienlīdz atstāt novārtā cilvēcei svarīgas nodarbības.

2021. gada vasarā Joachim pirmo reizi apmeklēja Ettore Guatelli muzeju, lai piedalītos izstādē “Visioni dall”Infra-ordinario, TTT Tempo Terra Trame di vita. Viņš saskatīja tūlītēju saikni ar Ettore darbu, jo Ettore koncentrējās uz mazsvarīgiem, zemākas šķiras cilvēkiem un kopienām, no kuriem abi redzēja, ka viņi varētu mācīties no mācībām — mūsu sabiedrībai, kura, pateicoties industrializācijai, kļuva turīgāka, kļūst arvien vājāka to autonomās jaunrades spējas ziņā.

Joahīma talants un tehniskās zināšanas dod pamestiem objektiem iespēju paust savu viedokli, pārveidojot tos par tiltiem, kas mums ļauj piekļūt resursiem no pasaulēm, kuras mēs tikko varam izveidot, un tuvināt mūs to cilvēku gudrībai, kurus mēs tikko atzīstam.

Guatelli muzejs stāsta par stāstu, izmantojot rūpīgi izkārtotus objektus, kas savieno sienas un griestus. Izstāde ir auglis, kas gūts no aptuveni 60 gadu ilgas sagatavošanas un pastāvīgas atjaunināšanas, ko veic pamatskolas skolotājs no Parmas provinces: Ettore Guatelli. Ap 20. gs. piecdesmitajiem gadiem Guatelli sāka pētīt kolekcionāru noliktavas piedēkļos. Vispirms viņš vienkārši pārlūkoja, bet pēc tam pārdeva un pēc tam — lauku namu un amatnieku darbnīcu mēbeles, priekšmetus un darbarīkus, kas šajos gados tika zaudēti modernizācijas dēļ. Viņa atgūtie un izstādītie priekšmeti nebija reti sastopami vai vērtīgi priekšmeti, kas atrodami daudzos tradicionālajos muzejos, bet gan ikdienas priekšmeti, uz kuriem līdz pat mūsdienām joprojām atrodas to cilvēku pēdas, kuri tos lietojuši katru dienu, tos pārsteidza un iznīcināja līdz brīdim, kad tie kļuva par saviem paplašinājumiem. Tāpēc Guatelli muzejs demonstrē spēcīgus objektus un spontānu pārplānošanu. Šis stāsts, ko atklājuši daži no viņam vistuvākajiem, kuri tagad dod ekskursijas muzejā, nav viens no nostalģijas; tā drīzāk, it īpaši ņemot vērā muzeja zaļo aicinājumu, liecina par vēlmi atmiņu un radošumu nodot mūsdienu pasaulei.

“Samoróbki” ir priekšmeti, ko lauksaimnieki izgatavo izmantošanai saimniecībā.” Šie priekšmeti ietver nolietotu priekšmetu, darbarīku vai mehānismu elementus. Tie no jauna atgrieza apritē bojātus priekšmetus vai to sastāvdaļas.Laukos inženierzinātnes un tehnikas radošums bija ļoti pieprasīts pēc prasmēm, jo īpaši tāpēc, ka 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē Polijas lauku kultūras pamatā bija pašpietiekamības ideja. Pašdarināti priekšmeti tagad ir reakcija uz mūsdienu ekoloģiskajām problēmām un svarīgs ieguldījums diskusijā par “otrā lietojuma” priekšmetiem, kas mums visiem šajā vēsturiskajā brīdī ir ļoti svarīgi.

Mēs dzirdam mākslinieka Michelangelo Pistoletto balsi, pārdomājot izmestos materiālus un nelietderīgus priekšmetus, kas tika radīti kā atkritumi, un stāstot, kā viņš tos izmanto atkārtoti.

Iedvesmojoties no tā, kā daba apstrādā organiskos un dabīgos atkritumus, mākslinieki var pārstrādāt un reģenerēt parastos materiālus, pārveidojot tos par mākslas darba cēlošo elementu.

Tā ir iespēja saskatīt kaut ko pārsteidzošu attiecībā uz parasto būtiskumu, tomēr arī to, ko māksla var darīt un kam ir jāsaka pret pašreizējo atkritumu krīzi.