Eiropas veidošanās

Eiropas ģeogrāfiskās kartes veidošana

Kur Eiropa sākas un kur tā beidzas? Kopš seniem laikiem tā raksturota kā teritorija ar noteiktām robežām un ar tai raksturīgām kultūras un vēsturiskajām iezīmēm, taču ģeogrāfiskā ziņā Eiropa un Āzija ir viens kontinents.

Par kartēm un to veidošanu eiropieši interesējās jau tālā pagātnē. Karšu attīstība ir saistīta ar dažādiem vēsturiskiem notikumiem, un tās pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā un Romā. Atklājot jūrasceļus uz Ameriku 15. gadsimtā, mainījās ne tikai eiropiešu viedoklis par jau apgūto pasaules daļu, bet arī viņu redzējums par savu teritoriju.

Virtuālais apmeklējums

Eiropas veidošanāsLink is external

Senā ģeogrāfa Klaudija Ptolemaja (dzimis ap 90. gadu, miris ap 170. gadu mūsu ērā) darbi atspoguļo tolaik zināmo informāciju par pasauli. Kartē ir iezīmēta tikai daļa Eiropas, Āzijas un Ziemeļāfrikas teritorijas. Lai noteiktu konkrētas vietas, Ptolemajs izmantoja koordinātu sistēmu. Eiropiešu kartogrāfi Ptolemaja veidotās kartes izmantoja vēl pat pēc 15. gadsimta.

Pēc Ptolemaja „Geographia” principiem veidota pasaules karte
Itālija, ap 1454. gadu
Joannis Rososs
Ilustrēts manuskripts
Kopija
Biblioteca Nazionale Marciana, Venēcija, Itālija

Světová mapa v geografické poloze Ptolemy Ilustrovaný rukopis 1454

Viduslaikos veidotajās kartēs bieži vien trūka ģeogrāfiskās precizitātes; svarīgāki bija kristīgie vēstījumi un simbolisms. Renesanses laikmetā Eiropas kontinents tika attēlots kā Jaunava Marija, tādējādi uzsverot tā kristīgo identitāti.

Eiropa Jaunavas Marijas veidolā
Bāzele, Šveice, (1588) 1628
No Sebastiana Minstera (1488–1552) „Cosmographia”
Eiropas vēstures nams, Brisele, Beļģija

Encyclopedia with image of Europe as woman

Mūsu priekšstatu par pasauli parasti nosaka tas, kur mēs dzīvojam. Ārpus Eiropas veidotās kartes ļauj to apjaust nepārprotami skaidri, kontinents pēkšņi šķiet tāls un mazs.

Pasaules karte
Ķīna, 2012
SinoMaps Press
Eiropas vēstures nams, Brisele, Beļģija

Mīts par Eiropas Nolaupīšanu

Eiropu, mītisku princesi no Feniķijas — mūsdienu Libānas —, nolaupa grieķu dievs Zevs, kas viņai parādās balta vērša veidolā. Princeses skaistuma apburts, viņš aizved viņu uz Krētas salu.

Vārds „Eiropa” līdz pat mūsdienām saistās ar šo antīkās pasaules mītu. To izmanto mākslā, literatūrā, reliģijā un politikā, proti, jomās, kurās mīta vēstījums un tēli bieži vien tiek interpretēti no jauna, lai atspoguļotu aktuālus jautājumus.

Grieķu un romiešu pasaulē Eiropu, kas jāj uz Zeva muguras, bieži atveidoja uz keramikas izstrādājumiem, sienu gleznojumos un mozaīkās. Arī grieķu vāžu eksports veicināja šī mīta izplatīšanos.

Eiropa uz vērša
No "Y" tempļa, Selinunte,
Sicīlija, ap 580.–560. gadu p.m.ē.
Metopas kopija
Museo Archeologico Regionale Antonio Salinas, Palermo, Itālija

Mīts par Eiropu daudzkārt ir izmantots, paužot viedokli par politiskajām norisēm Eiropā. Šādos darbos attēloti dažādi procesi — no eiropeizācijas idejām 20. gadsimta sākumā līdz postošo karu šausmām un vardarbībai.

„Barbaropa”
Vācija, 1947
Heincs Trēkess (1913–1997)
Eļļa, audekls
Eiropas vēstures nams, Brisele, Beļģija

Mīta par Eiropu jaunākajā interpretācijā tas tiek izmantots par Eiropas integrācijas simbolu. Tas atveidots kā ūdenszīme uz banknotēm un arī izmantots, lai ilustrētu politiskus jautājumus, piemēram, eiro krīzi.

„Eiropas pusmūža krīze”
The Economist, Londona, Apvienotā Karaliste, 1997. gada 31. maijs
Satoši Kambajaši
Eiropas vēstures nams, Brisele, Beļģija

Eiropas mantojums

Kas vieno mūsu kontinentu? Ko varētu uzskatīt par Eiropas mantojumu?

Uz Eiropu nevaram raudzīties tikai kā uz tajā esošo valstu vēstures kopsummu. Bet vai varam teikt, ka Eiropa — tā ir civilizācija un kultūra, kam raksturīgas īpašas, vēstures gaitā veidojušās tradīcijas un vērtības?

Ir daži pamatelementi, kuri sakņojas Eiropā un ir sastopami visā mūsu kontinentā. Vai tos var uzskatīt par Eiropas kultūras īpašajām iezīmēm? Ja uz to atbildam apstiprinoši, tad — ko no šī Eiropas mantojuma mums vajadzētu saglabāt, kas būtu jāmaina, kas — jāapstrīd?

Kopš kristietības rašanās Tuvajos Austrumos tā ir izplatījusies visā Eiropā, iegūstot ārkārtīgi lielu ietekmi un kļūstot par Rietumu civilizācijas galveno raksturojošo elementu. Šis senais kristīgais mantojums joprojām atspoguļojas Eiropas mūsdienu vērtībās, tradīcijās un kultūrā.

Kokgriezuma tehnikā darināta pāvesta figūra
Utrehtas Sv. Mārtina baznīca, Nīderlande, 15. gs. nogale
Ozolkoks
Museum Catharijneconvent, Utrehta, Nīderlande

Carved figure of Pope St. Martin’s Church Utrecht

Apgaismības laikmetā astoņpadsmitajā gadsimtā notika daudzi svarīgi pavērsieni Eiropas kultūrā un politikā. Šajā laikmetā uzmanība tika pievērsta saprāta un racionālas domāšanas vērtībai, veicinot progresu zinātnē, filozofijā, sabiedrībā un politikas jomā.

D. Didro un Ž. L. d‘Alambēra „Enciklopēdija”
Parīze, Francija
1751–1772
Eiropas vēstures nams, Brisele, Beļģija

Inside front cover Diderot’s d’Alambert’s Encyclopaedia 18 century

Demokrātija ir tāda pārvaldības forma, kas pilsoņiem nodrošina pašnoteikšanās tiesības, un politiski lēmumi šajā sistēmā tiek pieņemti ar tautas vairākuma palīdzību. Eiropā tikai divdesmitajā gadsimtā valstis, kurās bija demokrātiskas sistēmas, paplašināja balsstiesības, piešķirot tās visiem pieaugušajiem pilsoņiem.

Lauska balsošanai par Temistokla izraidīšanu trimdā
Atēnas, Grieķija
5. gs. p.m.ē.
Māls
Μουσείο Αρχαίας Αγοράς / Senās Agoras muzejs, Atēnas, Grieķija

Atmiņa

Vai, paturot atmiņā pagātni, ir iespējams izvairīties no pieļauto kļūdu atkārtošanas? Atmiņai ir ārkārtīgi liela nozīme. Ar tās palīdzību cilvēks izprot un izzina sevi gan kā indivīds, gan arī kā sociālās grupas loceklis.

Tomēr atmiņa ir sarežģīts fenomens. Tā ir selektīva un iet roku rokā ar aizmirstību. Mūsu atmiņas ir būtiska vēstures daļa, un tām ir liela ietekme uz mūsu pagātni un nākotni. Viens un tas pats vēsturiskais notikums mūsu atmiņā nemitīgi maina veidolu.

Atmiņas ir subjektīvas, un tās lielā mērā ietekmē apstākļi. Grāmatu „Annas Frankas dienasgrāmata” zina visa pasaule. Anna bija ebreju meitene, kas nacistu okupācijas laikā slēpās Amsterdamā. Šādas laikabiedru liecības, kas vēsturi ļauj iepazīt no personiska skatupunkta, dažkārt var vēstīt par to daudz vairāk nekā historiogrāfiska analīze.

„Het Achterhuis” — „Annas Frankas dienasgrāmata”
Anna Franka (1929–1945)
Amsterdama, Nīderlande, 1947
© European Union, 2016 / Eiropas vēstures nams, Brisele, Beļģija

Inside front cover diary image Anne Frank

Atmiņas ir atkarīgas no vēsturiskā konteksta. Dažkārt tās mudina uz atriebību, citkārt — vedina salabt. Ārkārtīgi simboliskais brīdis — Pirmā pasaules kara atceres pasākums, kuru apmeklēja Fransuā Miterāns un Helmūts Kols, — iezīmēja vēsturiski naidīgo attiecību beigas starp Franciju un Vāciju.

Verdenas kaujas atceres pasākums
Verdena, Francija, 1984. gada 22. septembris
Fotogrāfija
ullstein bild - Sven Simon

Black white photograph leaders holding hands

Atmiņas var sagrozīt, lai tādējādi kaut ko noklusētu vai liktu apšaubīt. Raksturīga totalitāro režīmu iezīme bija atsevišķu cilvēku „izdzēšana” no vēstures. Slavenajā fotogrāfijā, kurā atainots Ļeņins, uzstājoties ar runu, pēc retušas vairs nav redzami Ļevs Trockis un Ļevs Kameņevs, kuri pēc 1929. gada bija krituši Staļina nežēlastībā.

Fotoattēls pirms apstrādes — Ļeņins tribīnē, līdzās Trockis un Kameņevs. Fotoattēlā pēc apstrādes abas šīs personas vairs nav redzamas.
Maskava, Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika, 1920. gada 5. maijs / pēc 1929. gada
Fotogrāfija/ retušēta fotogrāfija
Getty Images, Amsterdama, Nīderlande

Black white photograph Lenin passionate speech to crowd