Ko pagātne var mums stāstīt par mūsu nākotnes redzējumu?
Eiropas vēstures nams no 2021. gada jūnija rīkotiešsaistes sarunu ciklu, kurā piedalās starptautiski atzīti akadēmiķi — vēstures un sociālo zinātņu pārstāvji. Katrā no lekcijām, kuras vieno nosaukums “Eiropas redzējums”, tiek skatīts kāds vēsturisks notikums vai temats, kas var palīdzēt gūt skaidrāku priekšstatu par Eiropas identitāti(-ēm) un dot ieskatu pašreizējos uzdevumos. Šis cikls tiek rīkots saistībā ar konferenci par Eiropas nākotni — Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas vadītu starptautisku iniciatīvu, kura tiek īstenota dažādos formātos. Divpadsmit sarunu cikls jau tuvojas pusei, un piektā saruna ir plānota 21. decembrī.
Atbilstoši konferences par Eiropas nākotni atvērtības un līdzdalības gaisotnei visām sarunām var tiešraidē sekot līdzi mūsu Youtube kanālā. Tas dod iespēju cilvēkiem, kas jau apmeklējuši Eiropas vēstures namu, un jauniem interesentiem Eiropā un citur reāllaikā uzdot jautājumus un izteikt komentārus.
Mūsu sērija sākās 22. jūnijā ar Ivan Krastev runu “Kā Covid-19 maina Eiropu, kāda mēs to pazīstam?” Sofijas Liberālo stratēģiju centra dibinātājs apgalvoja, ka “paradoksāli, brīdī, kad Eiropa slēdza savas robežas, dzīves sajūta kopīgā Eiropā kļuva spēcīgāka nekā jebkad agrāk”, jo cilvēki pāri robežām sāka salīdzināt savu pandēmijas pieredzi. Nosaucot Covid-19 par svarīgu notikumu Eiropas demogrāfijas aspektā, viņš arī pauda uzskatu, ka pandēmija kalpoja par trauksmes signālu, vēstot par sekām, ko varētu radīt sabiedrības novecošana. Atbildot uz dalībnieka jautājumu par to, ko viņš sagaida no Konferences par Eiropas nākotni, Krastev aicināja no Briseles paust skaidrāku diskursu, atbildot uz to, ka “mēs varētu mēģināt izmantot šīs sarunas, lai ne tikai darītu ko citādi, bet arī lai attaisnotu atšķirīgu politiku...Politika nav tikai tas, ko dara valdība, bet arī valoda, ar kuru tā attaisno noteiktu politiku.”
Otrajā sarunu cikla lekcijā, kas notika 21. septembrī, uzstājās Prāgas Kārļa universitātes profesore Marketa Križova, kura iztirzāja koloniālisma ietekmi uz Eiropas identitāti. Križova apgalvoja, ka 15.–18. gadsimtā īstenotā ekspansija aizjūras zemēs veicināja uzskatus par rasu pārākumu. Profesore parādīja, kā pētnieki un domātāji definēja Eiropas identitāti kā civilizētu kultūru pretstatā iedomāti atpalikušajam un barbariskajam vietējo tautu dzīvesveidam abos Amerikas kontinentos un Āfrikā. “Eiropas koloniālā pagātne nav neapšaubāmi beigusies. Tā joprojām ir daļa no Eiropas pieredzes.”
Trešo lekciju par “Eiropas redzējumu” 19. oktobrī nolasīja Londonas Karaļa koledžas profesors Kerijs Brauns. Pētot, kā 800 gadu laikā ir attīstījušies atšķirīgie Rietumu priekšstati par Ķīnu, viņš paskaidroja, ka “attiecības balstās uz garu un sarežģītu vēsturi, un tāda, kas nekad nav bijusi pienācīgi rakstīta... Mans projekts ir uzrakstīt šo pārskatu.” profesors Brown arī norādīja, ka Rietumeiropas un Austrumeiropas pieredze ar Ķīnu krasi atšķīrās komunisma mantojuma dēļ.
Atbildot uz kāda dalībnieka jautājumu par to, kā Eiropa varētu veidot auglīgas attiecības ar Ķīnu, K. Brauns norādīja, ka vienlaikus pastāv divi krasi atšķirīgi diskursi. viens paredz, ka ir jāīsteno tirdzniecība ar šo valsti un jāsadarbojas klimata pārmaiņu jomā, bet saskaņā ar otru tiek aicināts nosodīt cilvēktiesību pārkāpumus un nesenos notikumus Honkongā un Siņdzjanā. Pozitīva un negatīva vēstījuma līdzāspastāvēšanu var novērot visā Eiropas un Ķīnas 800 gadu attiecību pieredzē, un pašreizējā retorika ir sakņota šajā vēsturē.
Ceturtajā sarunās, kas notika 23. novembrī, Vīnes Universitātes profesors Philipp Ther sniedza pārskatu par bēgļu vēsturi mūsdienu Eiropā. Balstoties uz dažādu biogrāfisku gadījumu analīzi, viņš kolorīti atainoja to, kā, sākot no 19. gadsimta revolūcijām līdz konfliktam Dienvidslāvijā, politiskas un reliģiskas vajāšanas upuri devās bēgļu gaitās uz dažādiem Eiropas un Ziemeļamerikas reģioniem. Piemēram, poļu, austriešu un franču rakstnieks un t. s. mūžīgais bēglis Maness Šperbers pasaules karu dēļ bija spiests vairākas reizes bēgt no dažādām valstīm un divreiz tika ieslodzīts. Šperbers, kurš lielāko daļu mūža aizvadīja nabadzībā un nošķirtībā, savās atmiņās rakstīja: “ES kritu aizvien zemāk un zemāk un atklāju, ka katrs kritiens var izraisīt jaunu un vēl reibinošāku un ka bezdibenis nekad nebeidzas.”
Atbildot uz jautājumu par to, ko politikas lēmumu pieņēmēji varētu mācīties no dažādām vēsturiskām pieejām integrācijai, F. Ters norādīja, ka ir vērts ieguldīt valodas apmācībā un arodapmācībā, lai palīdzētu bēgļiem atrast darbu. Tomēr valdības politika ir jāatbalsta ar pragmatisku rīcību sabiedrības līmenī.
Mūsu piektajās sarunās 21. decembrī ar profesoru Mariju Kaldoru tiks pētīta vēsture par to, kā sociālās kustības ir paredzējušas ES lomu pasaulē. Aicinām pievienoties šajā ceļojumā, kas ļauj iztēloties Eiropas nākotni, pievēršoties pagātnei. Kā rīkosieties, ja atklāsiet, ka vēsturiski pierādījumi liek apšaubīt jūsu uzskatus un pieņēmumus?
Nākamās lekcijas
2021–12–21 |
Mary Kaldor |
Globālā politika pret lielvaru: ES loma |
2022–01–18 |
Mathieu Segers |
Eiropas integrācijas Eiropa un tās Vicissitudes; Pagātne, tagadne un nākotne |
2022–02–15 |
Milena Dragičaviča Šešiča |
Balss no daļējas perifērijas: Kā veidot turpmāku un taisnīgu Eiropas atmiņas kultūru. Mūsdienu mākslas nozīme |
2022–03–22 |
Heike Wieters |
Eiropas daudzās pagātnes un nākotnes |
2022–04–19 |
Gurminder K. Bhambra |
Dekolonizācijas projekts Eiropai |
2022–05–17 |
Jan Zielonka |
ES un demokrātiski eksperimenti |
2022–06–21 |
Toni Haastrup |
Vai feministiska Eiropas Savienības ārpolitika ir iespējama? |
2022–07–19 |
Kalypso Nicolaïdis |
Temats tiks apstiprināts 7. janvārī |