Atkritumu samazināšana

Žalecas pilsētā ir 130 gadus veca māja, kurai nepieciešama renovācija un kura pirms dažiem gadiem mainīja īpašniekus. To iegādājās Andrej Fideršek, kurš uzsāka renovāciju, lai izveidotu “bezatkritumu māju”. Viņš vēlas atkārtoti izmantot pēc iespējas vairāk esošo materiālu un atbrīvoties pēc iespējas mazāk, lai samazinātu ietekmi uz vidi, jo būvniecība ir viens no lielākajiem apgrūtinājumiem videi. Renovācijas plāns ar redzējumu par ilgtspējīgāku dzīvi saņēma Jaunā Eiropas “Bauhaus” balvu.

Dăbuleni rūpnīca tika atvērta 1970. gados, lai valsts sociālisma laikā ražotu cauruļvadus Sadovas-Korabijas apūdeņošanas sistēmai. Tā bija viena no modernākajām Rumānijas rūpnīcām, kas gandrīz 10 gadus izmantoja Lielbritānijas tehnoloģijas un speciālās zināšanas. Rūpnīca tika slēgta 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, jo apūdeņošanas sistēmas vairs netika izmantotas.

Jons Džugals kopš 1972. gada strādāja par metinātāju, turpinot to darīt pēc 1989. gada revolūcijas. Metāla vai gumijas pārpalikumi vai lūžņi, kas radušies cauruļu ražošanā, tika pārdoti strādniekiem, un vairāki no šiem materiāliem izgatavotie priekšmeti joprojām ir darba stāvoklī viņa pagalmā.

“Nulles atkritumi” un “mazāki atkritumi” ir ārkārtīgi svarīgi jēdzieni vides krīžu laikā. Kā redzams, pirms daudziem gadiem sabiedrības jau lielā mērā darbojās ilgtspējīgā veidā, neradot milzīgus atkritumu daudzumus, un tā vietā, lai radītu jaunus priekšmetus, tās salaboja, salaboja un salaboja vecos priekšmetus, samazinot vajadzību ražot jaunus priekšmetus. Tekstilatkritumi ir milzīga problēma mūsu planētai. Saražoto apģērbu skaits, kas nekad netiks valkāti, ir milzīgs. Dažkārt ir vērts atskatīties uz laiku un iedvesmoties no tā, kā atsevišķi produkti tika reiz novērtēti, aprūpēti un atkārtoti izmantoti.

Muzeja avoti, kolekcijas un konservi. Šī saglabāšana galvenokārt tiek veikta slepeni, bet tā ir ļoti svarīga, lai priekšmetus nodotu nākamajām paaudzēm un pētītu un parādītu nākotnē. “Preventīva saglabāšana” ir izstāžu telpas projektēšana tā, lai vispirms novērstu kaitējuma rašanos. Galu galā profilakse ir labāka nekā ārstēšana. Priekšmetu bojājumu cēloņu, nevis tikai simptomu novēršana aizsargā priekšmetus un vākšanu, un tāpēc tā ir ilgtspējīga visos aspektos. Aizsardzība pret kaitējumu nozīmē arī samazināt resursu patēriņu un ilgtermiņā radīt mazāk atkritumu.

Šis videoziņojums sastāv no intervijas ar starppašvaldību uzņēmumu Intradel, kas savāc un apsaimnieko sadzīves atkritumus 72 no 84 pašvaldībām Ljēžas provincē Beļģijā. Vadītājs Jean-Jacques De Paoli izklāsta, kā Intradel misija ir attīstījusies kopš tās izveides 1979. gadā. Šodien starppašvaldību uzņēmums cenšas panākt “nulles atkritumu” rašanos, veicot virkni darbību, lai samazinātu atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju Ljēžas provincē. Interviju veica Valonijas dzīves muzeja Pētniecības departaments savas pagaidu izstādes “Ordures. L’expo qui fait le tri”.

Tie ir “bin-rifling” detektīvi, kurus pēc tam sauc par žurnālistu, meklējot norādes, kas tos varētu izsekot līdz likumpārkāpējiem attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu. Benoit Vandevelde skaidro, kā strādā trošu inspektors.

Šajā video redzam, ka tie, kas nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanas praktisko darbu, iepazīstas ar savu pilsētu un sabiedrību kopumā, piemēram, dārzkopjiem.

Ja mūsu patēriņa paradumi, piemēram, uzturs, higiēna un veselības aprūpes produkti, var kaut ko pateikt par to, kā mēs dzīvojam..., tad neko mēs izmest?

Īpašās izstādes “Derīguma termiņš” ietvaros ir izveidota svarīga iniciatīva: pārtikas dalīšana.

Pārtikas dalīšanās ir kopienā balstīta, ilgtspējīga un cieņpilna prakse, kas ietaupa vērtīgus pārtikas produktus no tvertnes!

Iniciatīva aicina izbeigt izmešanas kultūru un lieko iepakojumu, kā arī lieko pārtiku izmantot lietderīgi.

Šī ir intervija ar Sabine Meunier, bezatkritumu vēstnieci La Louvière, Beļģijā. Viņa runā par savu ceļu uz bezatkritumu daudzumu, sākot no sākotnējiem un agrīnām kļūdām, un par to, kā viņa kopā ar ģimeni pārvalda šo jauno dzīvesveidu. Interviju veica Valonijas dzīves muzeja Pētniecības departaments savas pagaidu izstādes “Ordures. L’expo qui fait le tri”.

Ko mēs faktiski zinām par atkritumiem, kas radušies vienreizlietojamu menstruālo produktu masveida izplatīšanās laikā kopš 20. gadsimta 50. gadiem? Šajā sērijā septiņas intervijas sniedz ļoti atšķirīgu ieskatu par menstruālo atkritumu tematu. Šajā epizodē mēs jautājam Larissa Copello no NVO “Zero Waste Europe”, kādas ir galvenās problēmas ar vienreizlietojamiem menstruālajiem produktiem un kā tās varētu atrisināt. Viņa mums stāsta par sava darba pamatprincipiem un “asins manifestu”. Turklāt viņa uzdod jautājumu: kas mainītos, ja vīrieši varētu menstruēt?