Lilī Zona (Lili Sohn) — sieviešu tiesības un sievietes ķermenis

Eiropas 20. un 21. gadsimta vēstures gaitā sieviešu tiesības lemt par savu ķermeni un seksualitāti ir jūtami progresējušas. Tomēr šīs tiesības joprojām ierobežo nopietni šķēršļi. Vai ejam regresa ceļu? Ar kādām problēmām saskaramies šodien, kādi ir iespējamie risinājumi un kas dod mums pamatu cerībai?

Manuprāt, labs rādītājs, pēc kura varam vērtēt sieviešu tiesības kontrolēt savu ķermeni, ir tiesības veikt abortu.

Runājot no mana skatupunkta, Francijā 2020. gada augustā tika ieviests likums, kas paredzēja pagarināt juridiski spēkā esošo termiņu iespējamai grūtniecības pārtraukšanai no 12. līdz 14. grūtniecības nedēļai. Taču pēc tam, kad likumprojektu bija pieņēmusi Nacionālā asambleja, Senāts to noraidīja. Galu galā likums tika pieņemts 2022. gada sākumā pēc ļoti saspringtām debatēm.

Šī lieta ir likumīga, taču tā joprojām ir tēma, kas raisa diskusijas!

Man ir radies iespaids, ka vēlme pārskatīt lēmumus, kas saistīti ar mūsu ķermeni, proti, tādos jautājumos kā kontracepcija, aborti, dzemdības, menstruācijas, menopauze, masturbācija, seksualitāte utt., tagad nepaliek vien uz politiskā aktīvisma skatuves — risinājumu meklēšana rod vietu privātajā sfērā un ģimenes lokā. ES to redzu grāmatās, dokumentālajās filmās un Instagram kontos, kas plaukst un zeļ.

Joprojām ir tik daudz politisku, medicīnisku, farmaceitisku šķēršļu... Tomēr feminisma pieeja lēnām caurvij visus tematus, un to ir lieliski redzēt!

Jūsu grafiskajos darbos centrāla nozīme ir sievietes ķermenim (krūtīm, vagīnai u. c.). Kāda ir jūsu lasītāju reakcija? Un kā reaģē cilvēki, kuri piedalās jūsu vadītajos semināros? Vai, piemēram, dažādu paaudžu reakcijas ir atšķirīgas?

Laikā, kad slimoju ar vēzi, es nepazinu savu ķermeni. Piedevām arī atklāju, ka daudzi lēmumi tika pieņemti, man nezinot, un tie man netika tā pa īstam izskaidroti.

Tā es sapratu — lai mans ķermenis piederētu man, ir vajadzīgas zināšanas. Tas bija vienīgais veids, kā atkal atgūt varu pār to, kas ir mans, un neļaut sevi padarīt par medicīniskā ziņā infantilu būtni.

Tikos ar ārstiem, vecmātēm, profesionālajām apvienībām un uzdevu daudz jautājumu. Tad uzzīmēju maksti, dzemdi, klitoru, Bartolīna dziedzerus, urīnizvadkanālu aptverošos spongiozos audus un parauretrālos dziedzerus utt. Vizualizēju visu šo orgānu mijiedarbību un to, kā tie integrēti manā ķermenī (pat ja, runājot līdzībās, mājas plāna izstrāde un dzīve šajā mājā nav gluži viens un tas pats).

Dalījos savās jauniegūtajās zināšanās, radot komiksu grāmatu un rakstot sociālajos tīklos (tas bija pirms vairāk nekā pieciem gadiem, tolaik attēli, kuros redzams klitors vai vulva, bija mazāk izplatīti), un saņēmu daudz atsauksmju.

Mana auditorija ir ļoti plaša: no pusaudzēm līdz padzīvojušām sievietēm. Un joprojām vērojams, ka cilvēki bieži vien kautrējas skart šos jautājumus. Tāpēc es izmantoju humoristisku pieeju un zīmējumus, jo tādējādi man nav jāieņem tik frontāla loma.

Jo īpaši klātienē notiekošos pasākumos esmu ievērojusi, ka brīdī, līdzko sākotnējais mulsums ir pārvarēts, visi dalībnieki ir ļoti ieinteresēti un izrāda vēlmi (un vajadzību) runāt par šiem intīmajiem tematiem. 

Mana komiksu grāmata “Vagina tonic” nāca klajā jau vairāk nekā pirms 5 gadiem, taču joprojām saņemu daudz vēstuļu, kurās pausti atzinīgi vārdi.