Iesniedza DAVID WILKINS
2019. gada 26. februārī es pirmo reizi apmeklēju Eiropas vēstures namu. Būdams pilnīgi neredzīgs un daļēji nedzirdīgs, tas bija kaut kas tāds, ko līdz šim nams nekad nav mēģinājis. Lai gan sākumā bija dažas bažas, tas izrādījās fantastisks piedzīvojums. Turklāt māja bija pietiekama, lai uzņemtu lielu skaitu pasākuma fotogrāfiju. Tā kā es nevarēju pieskarties nevienam no priekšmetiem un tam bija tikai 45 minūtes, es koncentrējos uz vienu sadaļu: iznīcināšanas raža — izstāde, kurā izskaidrota Otrā pasaules kara postošā ietekme uz Eiropas civiliedzīvotājiem. Stāsti tiek pasniegti, izvēloties personīgus priekšmetus. ES atceros brīfingus par displejā esošajiem objektiem, un, izmantojot dažas piezīmes, es aicināju apmeklētājus mēģināt aprakstīt priekšmetu, pirms es paskaidroju, kas patiesībā ir.
ES uzskatu, ka tas būtu jādara biežāk un ka tas unikālā veidā atvērs apmeklētāju acis uz priekšmetiem. Turpinājumā ir atlasīti apmeklētāju komentāri, kuros izskaidrots, ko bija gribēt vadīt ap māju ar neredzīgu gidu.
“Kad mani uzaicināja uz ekskursiju Eiropas vēstures namā un uzzināja, ka ar to iepazīstinās kāds, kurš to nevarēja redzēt, es biju intriģēts un interesants par to, kā tas darbosies. Tomēr mūsu ceļvedis Deivids bija atklājums. Viņš bija nelokāms runātājs, kurš faktiski izmantoja savu redzes trūkumu un lika mums apšaubīt to, ko mēs redzējām, padarot visu pieredzi daudz iegremdētāku un ļaujot mums redzēt izstādes citā gaismā. ES noteikti ieteikšu šādu vizīti ikvienam un mudināšu plašāk izmantot šāda veida domāšanu, lai muzeji būtu pieejami ikvienam.”
“ES piedalījos Dāvida Vilkina pusdienu ekskursijā par iznīcināšanas ražu. Deivids kā ekskursijas gids bija brīnišķīga pieredze. Pretēji “tipiskiem” ekskursiju gidiem, kuros galvenokārt aprakstīti fakti un vēsture, kas ir viņu rādīto priekšmetu pamatā, Dāvidam izdevās ienest savā dzīvē priekšmetus, par kuriem viņš runā, pievienojot lielu emocionālo dziļumu tematam, kas pats par sevi jau ir traģisks. Viņa pieeja, lai gan tā bija faktiska, bija arī ļoti sensora, kas lika mums justies iesaistītiem ekskursijā, jo viņiem bija jāapraksta priekšmeti un jāpalūkojas tālāk par to, ko mēs redzam. Dāvids mums norādīja, ka tas, kas izskatās kā rakstiska vēstule uz papīra, patiesībā bija labi vārdi, ko koka stumbā iegravēja vīrietis, kurš gaidīs Krievijas gulagā. Dāvids mūs uzraudzīja tuvāk un dziļāk, piespiežot mūs tieši iesaistīties šajos priekšmetos, un demonstrēja mums Otro pasaules karu jaunā gaismā.”
“Tas, ka visi priekšmeti, par kuriem viņš runāja, bija aiz stikla un ka viņš nevarēja ar tiem saskarties, un fakts, ka viņam viss bija jāapgūst ar sirdi (izņemot tekstus, kurus viņš varēja izlasīt, pateicoties savai mašīnai), mani vēl vairāk izcēla. Protams, bija dažas detaļas, kas šo apmeklējumu padarīja atšķirīgu — kā Deivids lasīja un kā viņš ieguva ļoti precīzu informāciju dažkārt nepareizi (piemēram, datumi), bet tas man neradīja reālu kaitējumu. Ir taisnība, ka dažkārt nezināt, vai jums ir jāpasaka rokasgrāmata, ka viņš ir pieļāvis kļūdu; taču tas ir arī jautājums, ko mēs sev uzdodam ar gidiem, kuriem ir redzamība! David minēja faktu, ka apmeklējuma sākumā viņam nebija redzējuma tikai vienu reizi, un tas mums patiešām ir vajadzīgs. Citas izcilas lietas, piemēram, viņa balss un tonis, bija ļoti pielāgotas apmeklējuma tematam. Un visnemanāmākā lieta, ko es atguvās no šīs vizītes, bija nevis David redzējuma trūkums, bet gan sākotnējais stils, ko viņš pieņēma apmeklējumam, viņa mijiedarbība ar auditoriju un viņa zināšanas, kas dažkārt bija ļoti precīzas: īsumā, nekas nav saistīts ar jebkāda veida invaliditāti.”
“Dāvids mani uzaicināja uz ekskursiju Eiropas vēstures namā. Vienu reizi apmeklējot muzeju, es iepazinos ar piedāvāto saturu, bet ne ar ekskursijas saturu. Mans iepriekšējais viedoklis par muzeja ekskursijām bija tāds, ka tās diezgan bieži tiek sasteigtas un nekoncentrējas uz visām izstādēm, kas tiek izstādītas. Tāpēc biju patīkami pārsteigta par to, ka ekskursijā par “iznīcināšanas ievākšanu” galvenā uzmanība tika pievērsta precīzam vēstures punktam un par to padziļināti atcerējās no Eiropas viedokļa, tostarp krievus, kā arī parasti sabiedrotos spēkus pret nacistiem. ES pateicos objektu izmantošanai, lai uzsvērtu iznīcināšanas ražas ietekmi, kā arī abu citātu izmantošanai. Tā kā Dāvids nav pamanāms, es jutu, ka viņa pasniegšana, runājot ar mums, nāk no sirds, jūs varētu teikt, ka viņš ir aizraujošs attiecībā uz priekšmetu, par kuru viņš runā, un to izrādīja visā ekskursijā.”
“ES apmeklēju Deivida Vilkina pastaigas ekskursiju Eiropas vēstures namā, un tas bija lielisks atklājums. Muzeju esmu apmeklējis vairākas reizes, taču šajā gadījumā (pirmo reizi) es veltīju laiku meditizēt to, ko es aplūkoju. Tas bija galvenokārt tāpēc, ka Davids bija jutīgs un ārkārtīgi aizgūstoši mijiedarbojās ar muzejā esošajiem priekšmetiem un apmeklētajiem cilvēkiem. ES uzskatu, ka Eiropas vēstures namā būtu jāīsteno ekskursija gida pavadībā, ko veic cilvēki ar redzes traucējumiem, jo tā var sniegt lielu labumu apmeklētāju pieredzei.”
Visbeidzot, mana pirmā šāda veida ekskursija saņēma daudz pozitīvu atsauksmju no Parlamenta apmeklētājiem. Tika izteikti daži ierosinājumi, kā to varētu uzlabot. Tomēr apmeklētāji ne tikai atrada šo bagātinošo pieredzi, bet arī ļoti vēlējās to darīt. Tā arī ir pieredze, ko daudzi apmeklētāji uzskata par biežāku gan pašā mājā, gan visā pārējā Eiropā. ES nevaru gaidīt vēl vienu Parlamenta ekskursiju.
