Pamattiesības pārvietošanās ierobežojumu laikā
Kā eiropieši ir aizstāvējuši savas pamattiesības Covid-19 pārvietošanās ierobežojumu laikā?
Vārda brīvība, pulcēšanās brīvība un pārvietošanās brīvība ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijā nostiprinātas pamattiesības. Ārkārtas pasākumi, kas veikti Eiropas valstīs, lai ierobežotu koronavīrusa izplatīšanos, ir radījuši vairākas blakusparādības, tostarp šo pamattiesību ierobežojumu. Kritiķi pat apgalvoja, ka dažas valstis izmantoja ārkārtas situāciju, lai pieņemtu apšaubāmus likumus, kas nebūt nav saistīti ar cīņu pret Covid-19. Tomēr eiropieši ir apliecinājuši, ka ir gatavi aizstāvēt šīs tiesības, ja ārkārtas situācijas atklāj demokrātiskas sabiedrības neaizsargātību.
Eiropas mēroga pārvietošanās ierobežojumu pirmajās nedēļās Grieķijas un Austrijas māksliniece Anna Vasof izveidoja keramikas roku kā masku, lai atmaskotu pandēmijas izraisīto nosmakšanu — gan reālo, gan metaforisko. “Viens no biežākajiem Covid-19 slimības simptomiem ir elpas trūkums un elpošanas grūtības vispār, tomēr šī slimība izraisīja smakšanu arī daudzos citos dzīves aspektos,” Anna Vasofa raksturo savu mākslas darbu.
“Neapšaubāms ir fakts, ka krīzes laikā daudzās Eiropas valstīs tika ierobežotas konstitūcijā garantētās cilvēktiesības, un tūkstošiem cilvēku tas bija līdzvērtīgi sociālai smakšanai. Karantīnas laikā daudziem cilvēkiem un jo īpaši sievietēm bija jāuzturas mēnešus sprāgstošos mazos dzīvokļos un jātiek galā ar fiziskiem, bet galvenokārt garīgi aizskarošiem ģimenes locekļiem, un, lai izdzīvotu, viņiem bija jāpaliek klusiem. Publiskajā telpā par sociālās distancēšanās simboliem kļuva ķirurģiskās maskas — distopiska aina, kas galvenokārt raksturo bailes no tuvošanās citiem cilvēkiem.”
Melnie lietussargi
Arī ierobežojumu laikā iemeslu protestiem nekļuva mazāk. Daži protesti tika atlikti uz vēlāku laiku, savukārt citus ārkārtas pasākumi tieši rosināja. Bet kā cilvēki lai protestē, ja lielas pulcēšanās ir aizliegtas un sabiedriskās vietas ir slēgtas? Brīvības protestēt pamatā ir pulcēšanās brīvība un vārda brīvība, un tādējādi arī tā ir arī viena no pamattiesībām.
2020. gada aprīlī Polijā bija paredzēta balsošana par likumu, ar kuru tika aizliegti aborti un seksuālā izglītība. Tomēr protestiem nevarēja izmantot melnos lietussargus, kas kļuvuši par simbolu cīņai par sieviešu tiesību aizsardzību Polijā. Tad nu Magda Gurecka kopā ar citiem protestētājiem Ščecinā stājās rindā pie lielveikala — vienīgajā sabiedriskajā vietā, kur vienlaikus var pulcēties vairāk cilvēku. Citi protestētāji melnos lietussargus un plakātus izvietoja uz balkoniem un māju logos. Galu galā balsojumu par abortu aizlieguma likumu nācās atlikt.
Lietussargs nav Polijas sieviešu nejauša izvēle, bet gan vēsturisks simbols ilgajai cīņai par sieviešu tiesībām. Gadā Polijas sufrāžistes skaļi klaudzināja savus lietussargus pret ietvi valsts vadītāja Juzefa Pilsudska rezidences priekšā, pieprasot sievietēm tiesības balsot.
Stāsts par divām pilsētām. Pandēmijas robežas
Pārvietošanās ierobežošanas pasākumi bija smags trieciens ierastajai pārvietošanās brīvībai. Tika atjaunotas jau sen aizmirstās robežas, un daudzi eiropieši pēkšņi bija nošķirti no savām ģimenēm. Pierobežas pilsētu iedzīvotāju reakcija bija dažādas radošas izpausmes, māksla un klusi protesti pret šo pārvietošanās brīvības ierobežojumu.
Konstancas Universitātes pētniece Gruja Bedesku dokumentēja jauno realitāti pilsētā, kura sadzīvo ar jaunieviesto robežu:
“2020. gada marta vidū parādījās metāla žogs, kas atdalīja ezera zaļo atklāto platību, kura ir kopīga Vācijas pilsētai Konstancai un Šveices Kreuzlingenai. Īstenojot valsts mēroga robežu slēgšanas politiku, to uzcēla Vācijas federālā policija. Teju saplūdušās Konstancas-Kreuclingenes iedzīvotājus tas pārsteidza nesagatavotus. Pāri, ģimenes un draugi pēkšņi tika šķirti un tikties varēja vien pie jaunierīkotās robežas žoga. “Itin biežs skats bija pāri, kuri varēja sadoties rokās vienīgi caur šo žogu,” saka Gruja Bedesku.
“Aprīļa sākumā Kreuclingenes pilsētas dome nolēma ierīkot otru žogu, lai pretējās pusēs esošie cilvēki vairs nevarētu pieskarties viens otram. Attālums starp abiem žogiem atbilda sociālās distancēšanās noteikumiem.”
Drīz vien sākās klusējoši protesti pret šo robežas slēgšanu. Viņi aicināja ikvienu, kurš tika skarts vai kurš vēlējās piedalīties solidaritātes dēļ, domāt par to, ko viņi var dot žogam: fotogrāfiju, vēstuli, slēdzeni vai kaut ko citu radošu. Aicinājumā bija teikts: “Nesiet tikai pozitīvas lietas. Nē provokācijām un grabažām”.
Ģimenes organizēja pikniku abās žoga pusēs, un uz žoga parādījās plakāti. Uz viena no tiem bija rakstīts: “Nedz izjauktas ģimenes, nedz nacionālisms neatrisina pandēmiju. Žogam jāpazūd”. Cits plakāts vēstīja: “Nesen precējies pāris sēro par savu laulību, kas pēc 25 dienām kļuva par šā žoga upuri.”
Maijā žogs beidzot tika noņemts.
Kā rāda šie piemēri, eiropieši atrada radošus veidus protestam pret savu pamattiesību ierobežošanu pandēmijas laikā, rodot arvien jaunus veidus, lai panāktu, ka viņu viedoklis tiek sadzirdēts.
Attēlu kredīti: Annas Vasofas rokas maska, 2020
