Atkritumi vidē

Ko mēs faktiski zinām par atkritumiem, kas radušies vienreizlietojamu menstruālo produktu masveida izplatīšanās laikā kopš 20. gadsimta 50. gadiem? Šajā sērijā septiņas intervijas sniedz ļoti atšķirīgu ieskatu par menstruālo atkritumu tematu. Šī epizode ir saistīta ar neatbilstošu likvidēšanu. Notekūdeņu eksperts Bianca Mimietz no Berliner Wasserbetriebe skaidro problēmas, kas saistītas ar klučiem un tamponiem, kuri noskaloja tualeti.

Stendu segšana jeb SUP, pirmkārt un galvenokārt, ir izklaides darbība, kas ļauj cilvēkiem vingrēt un atpūsties. Taču, kad esi SUP upē vai ezerā, varat redzēt daudzas lietas, kas nepieder ūdenim, un jūs varat sasniegt citādi nepieejamus atkritumus. Nejc Gajšek ir vides aktīvists, kas jau no agrīna vecuma ir ļoti ieinteresēts dabas pasaulē. Savā stāstā viņš atklāj, kā viņš un viņa SUPing kopiena piedalās organizētos pasākumos un attīrīšanas kampaņās, savācot atkritumus, attīrot vidi un mēģinot mudināt citus rīkoties tāpat, dokumentējot savas darbības un publicējot tās sociālajos medijos.

Ko mēs faktiski zinām par atkritumiem, kas radušies vienreizlietojamu menstruālo produktu masveida izplatīšanās laikā kopš 20. gadsimta 50. gadiem? Šajā sērijā septiņas intervijas sniedz ļoti atšķirīgu ieskatu par menstruālo atkritumu tematu. Šī epizode attiecas uz ES direktīvu par vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, kas ir spēkā kopš 2021. gada 3. jūlija. Werner Bosmans, kuram bija būtiska nozīme tās izstrādē, runā par to, kāpēc direktīva tika izveidota, kādus produktus tā ietekmē, un izskaidro marķējumu “Plastic in product”.

Temzas upe vienmēr ir bijusi pilsētas izgāztuve.

No vēsturiskiem atkritumiem, piemēram, vienreizlietojamām māla caurulēm, kas ir līdzvērtīgas modernām cigarešu stobriem, līdz mūsdienīgām džunkastīm, mobilajiem tālruņiem, tirdzniecības ratiņiem un plastmasas rotaļlietām, Lara Maiklem atrod visu veidu atkritumus, kas nonāk upē.

Šo atkritumu daudzveidību vieno dudlarkera darbība, kurā sabiedrība parasti neskatās un nemeklē jēgu un pieredzi sabiedrības detritusā.

Ko šis detrituss mums stāsta par mūsu sabiedrības mainīgo raksturu?

2015. gadā pie Eiropas ārējām un iekšējām robežām tika rakstīti stāsti par bēgļiem. 2018. gadā šie stāsti kļuva par Volkskundemuseum pastāvīgās vākšanas daļu. Šā video video mērķis ir sniegt vizuālu informāciju par cilvēku izbēgšanas stāstiem un viņu klātbūtni mūsu muzejā. Bēgļi, viņu stāsti un manta ir pelnījusi vietu mūsu kolekcijās un mūsu kolektīvajā biogrāfijā. Kad cilvēki piestāja Eiropā, viņiem nācās pamest daudzus savus vērtīgos, nevērtīgos un ikdienas priekšmetus. Daži no šiem objektiem ieradās mūsu izstādē. Dažus no jaunajiem priekšmetiem varētu uzskatīt par “atkritumiem” vai “atbrīvotiem atkritumiem”, bet, kā liecina mūsu pastāvīgā savākšana, mēs esam piešķīruši tiem jaunu vērtību, un apmeklētāji, ņemot vērā šos priekšmetus, varētu sev jautāt: “Kas ir atkritumi un ko ir vērts paturēt?”

Elektronisko atkritumu izgāztuve Agbogbloshie, Ganā, ir vieta, kur uzklausām Lennox Yabidou liecības.

Dūmi, izgarojumi, aprīkojuma un aizsargapģērba trūkums: mūsdienīgas atkritumu savākšanas iekārtas darbojas skarbos apstākļos.

Šajā video ir redzams, ka atkritumu koloniālisms ir netaisnīgs un kaitējums videi.

Tas ne tikai atspoguļo vēsturi, bet arī uzsver faktu, ka Ganā un citur cilvēki atrod vērtību un iztikas līdzekļus no tā, ko Rietumu pasaule izmet un neuzskata par vērtīgu.

Pašlaik internetam ir pieslēgti aptuveni 22 miljardi ierīču. Tieši cik? Neviens nezina. Tiek lēsts, ka vienas minūtes laikā mēs veicam vidēji 6 miljonus Google meklējumu, augšupielādējam 96,000 fotogrāfijas Instagram, publicējam gandrīz 600,000 jaunu tvītu Twitter, saņemam 180 miljonus e-pasta vēstuļu mūsu iesūtnēs un ritinām aptuveni 150,000 Slack ziņojumu.

Vai esat kādreiz interesējies, kur un kā tiek glabāts viss šis saturs? Kas notiek ar vecām e-pasta vēstulēm, ja tās nokrīt jūsu iesūtnes apakšā? Nevajadzīgas datnes, lietotnes, dublikāti un videomateriāli ir tā dēvētie digitālie atkritumi, un šo atkritumu uzglabāšana rada milzīgu pieprasījumu pēc elektroenerģijas.

Tiek lēsts, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, ko veido jūsu datortehnika, viedtālruņi, printeri, VR austiņas, satelīti un visa infrastruktūra, kas nodrošina interneta savienojamību, rada 620 miljonus tonnu siltumnīcefekta gāzu emisiju gadā.