Historie de la conscience européenne

Taja Vovka van Hāla, Eiropas vēstures nama akadēmiskās projekta grupas vadītāja, šo grāmatu papildina ar nodaļu, kurā aprakstīta muzeja tapšana. 

Pieejamie formāti un valodas

Vēstures dziļumā eiropieši ir izveidojuši oriģinālu daudzveidības vienotības versiju, kas ir kopīgas apziņas veids. Šajā redzējumā Grieķijas embrijs ir saistīts ar universālumu, romiešu predilekciju par likumu un jūdeo kristiešu (un arī islāma) pārstāvēšanu par pilntiesīgu un vērtīgu dāvu, kā arī renesanses humānismu un apgaismības ieguldījumu.

Eiropas apziņas vēsturi iezīmē arī atkārtota spriedze starp saikni ar likuma stāvokli un imperiālistisku pasaules redzējumu. Eiropieši ir pārbaudījuši atšķirību starp sekulāro varu un reliģisko varu, reliģiju līdzdalību sabiedrības labā, centieniem izveidot politisku sistēmu, kas atbalsta pilsoņu vienlīdzību, varas vertikālumu, kas ļauj pārvarēt atšķirības, bet Eiropas brīvības mīlestību papildina arī vardarbība un pārmaiņu atteikums.

Eiropas apziņu raksturo arī mākslinieciskās jaunrades un zinātnes atklājumu sajūta. Eiropieši ir kāds, kas vienmēr cenšas pacelt savu skatījumu tālāk. Tāpat kā mītā par Princess Europa nolaupīšanu, ko veica Zeus, kurš viņu aizved uz Tyr, Eiropas Savienība ir centusies atšķirt sevi no saviem kaimiņiem, vienlaikus aizņemoties labāko no viņu rīcībā esošajiem.

Šīs pirmās Eiropas apziņas vēstures sākotnējā metode ir piedāvāt atklātu un neizsmeļošu vēstījumu par savstarpēji saistītām perspektīvām laikā, kad Eiropa apšauba savu nākotni.