ASV politika, Džo Baidens un Eiropas vēsture

Kā Eiropas vēstures nama pastāvīgajā ekspozīcijā tiek pētītas dziļās transatlantiskās saites, ko nākamais prezidents pieminēja savā 2010. gada uzrunā Eiropas Parlamentā?

Kad 2010. gadā toreizējais viceprezidents Džozefs R. Baidens teica savu vēsturisko runu Eiropas Parlamentā, viņš uzstāšanos sāka ar citātu no īru dzejnieka un Nobela prēmijas laureāta Viljama Batlera Jeitsa poēmas “1916. gada Lieldienas”. Šīs rindas, kurās teikts: “viss (ir) mainījies, līdz pamatiem mainījies, dzimst briesmīgs skaistums”, tika rakstītas pēc neatkarības sacelšanās Dublinā tajā gadā un apraksta izjūtas, ko rada epohālu vēstures notikumu spēja neatgriezeniski un tūlītēji mainīt ierasto politisko ainavu.

Savā 2010. gada uzrunā Parlamentā, kad pasaule joprojām izjuta lielās recesijas pēcgrūdienus un bija pagājuši mazāk nekā desmit gadi kopš 11. septembra uzbrukumiem, Džo Baidens pievērsās analīzei par ASV un Eiropas attiecībām šādu vēsturisku pārmaiņu brīžos. Tāpēc interesanti, ka viceprezidents savā uzrunā plaši aplūkoja vēstures un vēsturiskās rezonanses aspektus, aprakstot to, kā gan kopīgais mantojums, gan kopīga vērtību sistēma ir veidojuši attiecības starp Eiropu un Amerikas Savienotajām Valstīm šādos pārejas un satricinājumu brīžos. Džo Baidens beidza savu uzrunu ar klausītāju silti uzņemtu apliecinājumu par uzticību principam, ka gan Eiropai ir vajadzīgas Amerikas Savienotās Valstis, kuras aktīvi iesaistās starptautiskās norisēs, gan arī Amerikas Savienotajām Valstīm ir vajadzīga spēcīga un vienota Eiropa.

Eiropas vēstures namā mēs ar objektiem, attēliem un multivides eksponātiem attēlojam daudzus šīs ASV un Eiropas vēsturiskās mijiedarbības aspektus. Viens no pirmajiem piemēriem pastāvīgajā ekspozīcijā ir analīze par ietekmi, ko uz Eiropas revolūcijām, jo īpaši 1789. gada Francijas revolūciju, radīja Amerikas revolūcija 1776. gadā, kuru, savukārt, pašu būtiski ietekmēja Eiropas apgaismības rakstnieku un domātāju darbi. Mēs arī rādām eiropiešu masveida migrāciju uz Ziemeļameriku 19. gadsimtā, kam bija ilgstoša ietekme abās Atlantijas okeāna pusēs — arī tas ir mantojums, uz kuru savā 2010. gada runā atsaucās Džo Baidens. Savukārt ekspozīcijas materiāli par 20. gadsimtu galvenokārt pievēršas fundamentālajām pārmaiņām, kuras radīja amerikāņu iesaiste kara plosītās Eiropas norisēs. Tie rāda ASV dalību Pirmajā pasaules karā 1917. gadā un pēckonflikta starptautiskās kārtības veidošanā ar Parīzes līgumu palīdzību. Izstādē aplūkota arī izšķirīgi svarīgā ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā un šīs valsts loma Eiropas atjaunošanā un tai sekojošajā Eiropas integrācijas procesā.

Tomēr, kā liecina 2020. gada notikumi, jo īpaši ASV, mūsu izpratne par pagātni strauji mainās, un rodas gatavība analizēt arī tās problēmas mūsu kopīgajā vēsturē, par kurām agrāk atklāti runāt negribējās. Vēsture nekad nav beigusies. Piemēram, transatlantiskā vergu tirdzniecība no 17. līdz 19. gadsimtam ir traumējoša un apkaunojoša mijiedarbība starp Eiropu, Āfriku un topošajām Amerikas Savienotajām Valstīm. Tomēr muzejiem un vēsturniekiem ir jāpievēršas arī šim jautājumam.

Eiropas vēstures namā verdzības nozīmīgā loma Eiropas vēsturē, kā arī tās vērtējums mūsdienās, ir atspoguļoti pastāvīgās ekspozīcijas ievaddaļā, kurā aplūkoti Eiropas kopīgās vēstures paši pirmsākumi. Skaidrs, ka dinamiskās attiecības starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu visos to aspektos — gan labos, gan sliktos — ir būtiska Eiropas vēstures daļa. Nav šaubu, ka, pastāvīgi turpinot mainīties un attīstīties, tās arī turpmāk būs svarīga sadaļa Eiropas vēstures nama stāstā.

Pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens 2015. gada februārī Amerikas Savienoto Valstu viceprezidenta amatā apmeklēja Eiropas Parlamentu. Vai augsta līmeņa politiķi bieži apmeklē Eiropas Savienības iestādes? Kādēļ notiek šīs vizītes un kuriem sadarbības jautājumiem tiek pievērsta galvenā uzmanība?

ASV un Eiropas attiecības acīmredzamu vēsturisku iemeslu dēļ pastāvēja arī pirms Otrā pasaules kara, taču kopš šā pasaules konflikta beigām transatlantiskās attiecības padziļinājās un izvērtās par sistēmu, kas ietver diplomātijas, kultūras, ekonomikas, militāro, sociālo, likumdošanas un daudzas citas jomas. Līdz ar Eiropas Kopienu izveidi un ar laiku pieaugot ES lomai šajās jomās saistībā ar ASV un pasaules politiku, ES iestādes uzņēmās galveno sarunu partneru lomu attiecībās ar ASV.

Kopš 1995. gada ir notikušas 29 ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmes, kurās abas puses ir diskutējušas, apspriedušas un vienojušās par daudziem jautājumiem (tarifi, privātuma tiesību akti, vīzu savstarpējība, starptautiskie līgumi, piem., Irānas kodolvienošanās utt.). Šo ciešo attiecību ietvaros ļoti biežas ir arī ASV augsta līmeņa politiķu personīgas vizītes: piemēram, viceprezidenta Džo Baidena apmeklējums 2015. gadā, viceprezidenta Maikla Pensa vizīte 2017. gadā un daudzas jo daudzas citas valsts sekretāru, ASV Senāta delegāciju un ASV Kongresa delegāciju vizītes.

Eiropas vēstures namapublisko lekciju cikla ietvarosprofesors Timotijs Snaiders nesen tika uzaicināts uzstāties par tēmu “Ko pagātnes katastrofas mums māca par nākotnes iespējām?”. Ko saiknes un sadarbība ar mūsdienu amerikāņu vēsturniekiem un viņu darbu var mums pastāstīt par ASV un Eiropas kopīgo vēsturi? Kādas jaunas perspektīvas viņi var sniegt?

Profesora Snyder pieeja ir interesanta tādā nozīmē, ka savā tiešsaistes lekcijā par Eiropas vēstures namu un citos gadījumos, piemēram, runā, ko viņš teica 2019. gada Eiropas dienā Vīnē, viņš raksturo amerikāņu vēsturnieka lomu, aplūkojot Eiropas vēsturi kā līdzīgu “ārēja” skatījumam. Tādējādi viņa un citu amerikāņu akadēmiķu viedoklis debatēs ir objektīva un konstruktīva kritika par Eiropas pieejām pagātnes izpratnei un atcerei. Snaidera vēstījums Eiropai ir skaidrs, taču tas ir vienlaikus gan pagodinošs, gan brīdinošs. Eiropa ir vairāk nekā mīti par to, viņš norādīja 2019. gadā.

Lai gan atvērtības, demokrātijas un starptautiskās iesaistes vērtības, kas ir līdzeklis pretrunu risināšanai, padara Eiropu par cerības staru pasaulei, T. Snaidera ieskatā šīs cerības īstenosies vien tad, ja tiks dota priekšroka objektīvam un vienotam vēstures skatījumam, nevis bieži vien tik strīdīgajiem vēstures mītiem. Šim viedoklim pievienojas arī T. Snaidera Jeila Universitātes kolēģis profesors Džejs Vinters, kurš klātienē uzstājās Eiropas vēstures namā 2019. gada novembrī — vēl pirms Covid-19 pandēmijas sākuma. Šie abi un arī daudzi citi amerikāņu vēsturnieki piedāvā unikālu skatījumu uz Eiropas pagātni, kas ļoti lielā mērā ietekmējis Eiropas vēstures nama darbu: gan tā veidošanas posmā, gan arī laikā pēc atklāšanas. Tā kā abas minētās lekcijas tika rīkotas ASV prezidenta pilnvaru termiņa beigās, būs interesanti redzēt, kā ASV un Eiropas vēsturnieki turpmākajos gados analizēs nākotnes politiskās pārmaiņas. Viens no nedaudzajiem Covid-19 krīzes pozitīvajiem aspektiem bija pāreja uz tiešsaistes pasākumiem, kas ļāva tajos gan piedalīties plašākam starptautisku referentu lokam, gan arī piesaistīt starptautisku auditoriju no ASV un citām valstīm.

Kā Eiropas vēstures nams sadarbojas ar ASV muzejiem, lai palīdzētu atspoguļot vēsturiskās saiknes starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu?

Zināmā mērā bez transatlantiskajām saiknēm vispār nebūtu paša Eiropas vēstures nama. Ēka, kurā atrodas muzejs, mūsu māja sākotnēji bija daļa no valsts zobārstniecības klīniku tīkla visā Eiropā, ko dibināja amerikāņu filantrops un fotogrāfiskais pionieris Džordžs Īstmens. Sākot darbu, pētot ēkas vēsturi, apsverot tās atspoguļošanu pastāvīgajā ekspozīcijā, cieši sadarbojāmies ar Džordža Īstmena muzeju Ņujorkas štatā.

Vēl viena svarīga Eiropas vēstures namā ieinteresētā puse ir Amerikas Savienoto Valstu Holokausta memoriālais muzejs Vašingtonā. Mūsu darbinieki ne tikai izmantojuši iespēju daudzkārt apmeklēt muzeju un konsultēties ar tā darbiniekiem, bet kopš Eiropas vēstures nama atklāšanas 2017. gadā pastāvīgajā ekspozīcijā ir izvietoti arī daudzi fotoattēli un priekšmeti no Holokausta memoriālā muzeja kolekcijas. Mūsu “Parlamentarium” kolēģi arī var lepoties ar to, ka viņiem ir bijusi iespēja parādīt apmeklētājiem šī muzeja pagaidu izstādi: “Uz maldināšanas pamata celtā valsts: Nacistu Propagandas vara, kas darbojās 2018. gada sākumā.

Tomēr ne visas mūsu cerības uz sadarbību izdevies īstenot. Piemēram, mēs ļoti gribējām sadarboties ar Nacionālo Emigrācijas muzeju Elisa salā Ņujorkā, lai tas būtu pārstāvēts mūsu pastāvīgajā ekspozīcijā, taču muzeja glabātuves tika smagi bojātas un padarītas nepieejamas viesuļvētras “Sendija” radītajos plūdos 2012. gadā. Tāpēc eksponātu starptautiska aizdošana pašlaik nav iespējama. Tomēr tas noteikti ir muzejs, ar kuru gribam sadarboties turpmākos projektos, jo neapšaubāmi ir viena no vietām, kas glabā izcilas liecības par Eiropas un Ziemeļamerikas vēsturiskajiem kontaktiem.

Arī mūsu pagaidu izstādēs ir pētīta Amerikas ietekme Eiropā. Piemēram, 2019./20. gadā 2019.–2020. gadā notikušā pasākumā “Būtless Youth, Growing Up in Europe 1945 to Now”, mēs parādījām, cik svarīga Eiropas jauniešu dzīvē pēc Otrā pasaules kara bija amerikāņu kultūra, jo īpaši jaunatnes kultūra, un kā tā kļuva par atsauces kultūru, kas simbolizē personiskās brīvības ideālus, kuri šķērso politiskās atšķirības kontinentā. Patiesi, pašas izstādes nosaukums “Restless Youth” ir tapis ziņojumā, ko C.I.A sagatavoja prezidentam Lyndon Johnson par starptautisko jauniešu protestu vilni 1968. gadā, kas skāra pasauli.

Tajā pašā laikā pastāvīgajā izstādē ir pārstāvēti vairāki ASV prezidenti, jo īpaši saistībā ar viņu lomu jaunās starptautiskās kārtības veidošanā pēc būtiskiem vēsturiskiem satricinājumiem un konfliktiem; tie ir prezidenti Vudro Vilsons un laiks pēc Pirmā pasaules kara, Franklins Delano Rūzvelts pēc Otrā pasaules kara un Džordžs Bušs jaunākais pēc Berlīnes mūra krišanas un komunisma sabrukuma. Savukārt saistībā ar slavenajām 1959. gada “virtuves sarunām” ekspozīcijā pieminēts tālaika ASV viceprezidents Ričards Niksons. Toreiz vizītes laikā Maskavā viņš nebaidījās asā diskusijā ar toreizējo PSRS vadītāju Ņikitu Hruščovu aizstāvēt amerikāņu kapitālisma vērtības starptautiskās televīzijas skatītāju priekšā!

Ņemot vērā globālo problēmu mērogu 2020. gada beigās, tostarp klimata pārmaiņas, politisko šķelšanos un ekstrēmisma pieaugumu, kā arī globālās pandēmijas sekas, atkal šķiet, ka attiecības starp Eiropu un Amerikas Savienotajām Valstīm nonākušas krustcelēs — tāpat, kā Džo Baidens to raksturoja jau 2010. gadā. Tāpēc nav šaubu, ka pēc 20 gadiem pasaules muzeji savās pastāvīgās un pagaidu ekspozīcijās pētīs un izskaidros pašreizējo un nākamo ASV prezidentu rīcību un lēmumus. Mums visiem jācer, ka vēstures vērtējums tam visam būs labvēlīgs.