Aiz plakāta: Plakāts “Jaunatnes diena”

Iesniedza Eda Čufer

Ko stāstīt par šo 1987. gadā tapušo dizaineru grupas “Novi Kolektivizem” veidoto gana neglīto plakātu?

Jāsāk ar to, ka šis plakāts tā arī nekad neparādījās uz namu sienām bijušās Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas ielās. Tā bija paredzēta, lai popularizētu un atzīmētu ikgadējo valsts svētku dienu Dan Mladosti “Jauniešu diena”, kas veltīta Dienvidslāvijas līdera Josip Broz Tito dzimšanas dienas svinībām. Federālajām komisijām izskatot iesniegtos priekšlikumus, šī plakāta mets tika izraudzīts kā labākais, un to apstiprināja īstenošanai.

Tomēr pēc tam, kad atlases rezultāti nonāca Dienvidslāvijas plašsaziņas līdzekļos, naktī izcēlās skandāls, pēc tam, kad kāds civiliedzīvotājs atcerējās kā inženieris Grujic, kas tika publiskots laikraksta rakstā, ka federālo iestāžu oficiāli izvēlētais un apstiprinātais plakāts faktiski bija nacistu propagandas gleznas “ Trešais Reihs”, ko 1937. gadā gleznoja Richard Klein, piesavināšanās. Skaidri redzams, ka pārņemtais motīvs ir neglītais kailais vīrietis, savukārt gleznas oriģinālā esošie nacistiskie simboli aizstāti ar sociālistiskās Dienvidslāvijas simboliem, proti, vācu ērgļa vietā stājies balodis (miera simbols), nacistu karogs ar kāškrustu pārtapis par Dienvidslāvijas karogu ar zvaigzni, savukārt nacistu emblēma kļuvusi par Jaunatnes dienas emblēmu. Grujiča atklājums izraisīja milzīgus sabiedriskus un politiskus satricinājumus, kuru rezultātā šī pēc būtības diezgan patīkamā valsts svētku diena tika atcelta, un to var uzskatīt par sociālistiskās Dienvidslāvijas beigu sākumu, valstij oficiāli sašķeļoties 1991. gadā.

Lai varētu izprast šā 35 gadus senā notikuma būtību un svarīgo nozīmi, uz to jāparaugās vēsturiskā perspektīvā. Vēsturnieks Ēriks Hobsboms 20. gadsimtu nodēvēja par īso gadsimtu, “saspiestu” laika periodā no 1917. līdz 1989. gadam, no kā nepārprotami izriet, ka viņa skatījumā galvenais gadsimta raksturu veidojošais spēks bija reālais sociālisms un komunisms. Tam Hobsboms pretstatī tā dēvēto garo 19. gadsimtu, kas stiepjas no 1789. gada līdz 1914. gadam, par šī gadsimta galvenajām iezīmēm atzīstot rūpniecisko revolūciju, kapitālismu un imperiālismu.

Šo nozīmīgo vēsturisko pārmaiņu rezultātā 1918. gadā tika izveidota Dienvidslāvija — jauna valsts Eiropas kartē. Plakāta tapšanas stāstā es saskatu četrus nozīmīgus faktorus. Tās ir: Sociālisms un komunisms, fašisms un nacisms, Josip Broz Tito un mākslas kolektīvs NSK.

ES pieņemu, ka visi lasītāji zina nedaudz par iepriekš minētajām ideoloģijām. Kas tagad bija Josip Broz Tito? Viņš iemantoja atpazīstamību kā līderis un komandieris divos karos, kas norisinājās bijušās Dienvidslāvijas teritorijā: karā pret fašistisko un nacistisko okupāciju valstī no 1940. gada līdz 1945. gadam un karā pret tā sauktās pirmās Dienvidslāvijas, t. i., karalistes, kapitālistisko režīmu. Pēc uzvaras un sociālistiskās sistēmas dibināšanas Tito līdz pat savai nāvei 1980. gadā bija tā dēvētās otrās Dienvidslāvijas prezidents.

Savas prezidentūras laikā viņš jau 1948. gadā atteicās pakļauties Staļinam un Padomju Savienībai, tādējādi Dienvidslāvijai ieņemot ļoti īpašu vietu starp Austrumiem un Rietumiem, kas balstījās uz paša Tito iedibināto politisko nepievienošanās kustību. Sekas Tito attiecību saraušanai ar Staļinu bija arī atteikšanās no sociālā reālisma kā oficiālā mākslas virziena. Tā vietā par vien Dienvidslāvijai raksturīgā specifiskā sociālisma un komunisma oficiālo kultūras virzienu tika atzīts modernisms.

Tagad es iepazīstināšu ar pēdējo spēlētāju — mākslas kolektīvo NSK. Šā plakāta autore Novi Kolektivizem & ir viena no lielāka mākslas kolektīva NSK (Neue Slowenische Kunst) grupām, ko 1984. gadā Ļubļanā (Slovēnijā) dibinājušas trīs konstitutīvas grupas: 1980. gadā dibinātā mūziķu un mākslinieku grupa “Laibach”, vizuālās mākslas pārstāvju grupa “Irwin” un teātra mākslinieku grupa “Scipio Nasice Sisters”, abas pēdējās dibinātas 1983. gadā.

Lai visas trīs grupas apvienotu lielākā kolektīvā, dalībnieki nodibināja ceturto grupu, dizaina departamentu Novi Kolektivizem. ES biju viena no teātra mākslinieku grupas dibinātājiem un tādējādi 1984. gadā kļuvu arī par vienu no NSK dibinātājiem. Gluži tāpat kā es, lielākā daļa NSK biedru ir dzimuši 1961. gadā. Mēs pārstāvējām paaudzi, kas nepastarpināti pieredzēja Otro pasaules karu, fašistu un nacistisko okupāciju un partizānu komunistisko cīņu. Mūsu priekšstati par pagātni tika veidoti, pamatojoties uz diženo vēstījumu par komunistisko varoņu cīņu un izmantojot indoktrināciju un propagandu. Mēs izaugām, plīvojot pionieru karogam. Bijām Tito jaunieši, kam bija lemts veidot gaišu nākotni valstij, kura bija tapusi lielā vēsturiskā cīņā un kuras dēļ bija nests ļoti daudz upuru. 1980. gadā, kad valstij bija 42 gadi, bet manai paaudzei — ap 20, lielākā daļa no mums ieradās no laukiem pilsētā, lai studētu universitātē.

Jautājums, uz kuru vēl jāatbild noslēgumā, ir šāds: kā “ Novi Kolektivizem” 1987. gadā varēja uzvarēt konkursā par Jaunatnes dienas dizaina izstrādi? Mūsu priekšā esošais plakāts ir ne vien neglīts, bet arī dīvains un, raugoties uz to sava laika kontekstā, anahronisks. Šeit jāatgādina, ka 20. gadsimta 80. gados Dienvidslāvijas konvencionālā dizaina “gramatika” un vizuāli tekstuālais kods bija modernisms, kuru iezīmēja pārejas sākums uz postmodernisma principiem, un NSK bija šīs pārejas uz postmodernismu vēstnesis. 1987. gadā NSK darbība jau bija leģitimizēta gan no kritiķu, gan teorētiķu skatupunkta, galvenokārt pateicoties tā dēvētās Ļubļanas lakānisma teorētiķu grupas rakstiem, kuros NSK fenomens tika interpretēts no psihoanalīzes perspektīvas. Konsekventi izmantojot dažādus bieži vien asi kontrastējošus un nesavienojamus vizuālos kodus, NSK spēja atmodināt kolektīvajā zemapziņā snaudošās vēsmas, tādējādi kopumā atbalstot un paātrinot neatkarīgi pastāvošos sabiedrību transformējošos spēkus.

Kad Slovēnijas Jaunatnes organizācija (obligātā sociālistiskā organizācija un jauno komunistu inkubators katrā Dienvidslāvijas sastāvā esošajā republikā) sāka organizēt nākamo federālo Jaunatnes dienu, Slovēnijas jauno komunistu vadība apzinājās, ko dara, aicinot NK un NSK izstrādāt pasākuma dizainu. Kā viena no jaunatnes organizācijām, kas cieši sadarbojās ar Slovēnijas Komunistična partiju, valstī, kura visvairāk pieprasīja federālās politiskās, sociālās un kultūras reformas, Jaunatnes organizācija izmantoja NSK avangarda radikālismu, māksliniecisko imunitāti un tās spēju sajaukt vispārpieņemtus kolektīvus vēstījumus. Viņu mērķgrupa bija vecā kaluma komunisti, kuru rokās joprojām bija vara un kuri aizdomīgi izturējās pret jebkādiem valsts iekšējo reformu mēģinājumiem. Vecās paaudzes pārstāvji uzturēja mītu par varonīgo pagātni, un — kas šķiet ironiski — komisijai, kura apstiprināja plakātu, tīri labi patika plakāta estētika, kas atgādināja par “vecajiem labajiem laikiem”.

Attēls: Dan Mladosti vārdā — Novi Kolektivizem (NK) 1987